Tomēr, kad pienāca 2008. gada decembris, Gruzijas publisko seju bija neglābjami sakropļojis karš ar lielo kaimiņu - Krievijas Federāciju. Pēc okupācijas abos Gruzijas reģionos - Abhāzijā un Dienvidosetijā, pretēji 2008. gada pamiera līguma prasībām, joprojām atrodas Krievijas Federācijas armija. Abas okupētās teritorijas ir pasludinājušas neatkarību, kuru atzinusi Krievija, Nikaragva, Venecuēla un vēl dažas citas valstis. ANO un Eiropas Savienība, savukārt, ir uzsvērušas Gruzijas teritorijas nedalāmības principu. 2011. gada novembrī Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs, viesojoties Vladikaukāzā, netālu no Gruzijas robežas, paziņoja, ka 2008. gada iebrukums Gruzijā ir apturējis tālāku NATO paplašināšanos bijušajā “padomju” telpā.
Eiropas Padome, 47 valstu cilvēktiesību organizācija, kuras dalībvalstis ir gan Krievija, gan Gruzija, savā pagājušās nedēļas parlamentārajā asamblejā izskatīja ziņojumu par “humanitāro situāciju” Gruzijas okupētajās teritorijās – Dienvidosetijā un Abhāzijā. Aina, ko redzam ziņojumā, ir drūma, – atrauta no Gruzijas asinsrites, Abhāzija, kādreiz tik pārtikušais, ar skaistu dabu svētītais reģions, nīkuļo. Gali reģionā, kas ir pilnībā gruzīnu apdzīvots, ir oficiāla prasība visus mācību priekšmetus skolās pasniegt krieviski, tomēr krievu valodu zinošu skolotāju trūkst, esošajiem, gados vecajiem, jāliek eksāmeni krievu valodā un vēsturē. Krievijas Federācijas armijas klātbūtne abās okupētajās teritorijās palielinās, jo uz tām uz dzīvi pārceļas arī Krievijas militārpersonu ģimenes, kas sagādā papildus spiedienu sociālajai un izglītības infrastruktūrai.
Oficiālā Abhāzijas nostāja ir tāda, ka gruzīnu izcelsmes cilvēkiem nav atļauts atgriezties savās mājās, ja tos iespējams saistīt ar 2008. gada konfliktu, neizvērtējot katra atsevišķa indivīda vainu un atbildību. Abos okupētajos reģionos ir bieži noziedzības un vardarbības gadījumi, tomēr, klātesot tikai Krievijas armijai, neatkarīgs noziedzības problēmu risinājums nav iespējams. Eiropas Savienības Monitoringa misijai, kurai ir mandāts pārraudzīt pēckara seku novēršanu Gruzijā, abās okupētajās teritorijās nav iespējams iekļūt (mana uzstāšanās Eiropas Padomes debatēs par šo ziņojumu atrodama šeit).
Pēc 2012. gada septembra parlamenta vēlēšanām Gruzijas politiskā elite ir sašķelta. Ja 2004. gadā ievēlētā prezidenta Saakašvilli vadībā politiskā elite bija vienota modernas, dinamiskas un uz NATO dalību orientētas valsts tēla veidošanā, tagad politisko partiju vidū valda asi konflikti. Vēl neilgi pirms 2012. gada vēlēšanām prezidenta Saakašvilli partija Vienotā Nacionālā Kustība baudīja ievērojamu popularitāti. Tai svītru pārvilka pāris nedēļas pirms vēlēšanām publiskotie video, kas atainoja vardarbību Gruzijas cietumos.
Iepriekšējā prezidenta Saakašvili pretkorupcijas un pretnoziedzības politika nozīmēja, ka ieslodzījumā esošo proporcija Gruzijas sabiedrībā bija tik liela, ka gandrīz katrā ģimenē bija kāds ieslodzītais, tāpēc video izraisīja šoka vilni un ievērojami samazināja VNK izredzes vēlēšanās. Tas deva milzīgu popularitātes grūdienu Krievijas Federācijā turību ieguvušā, Krievijas gāzes giganta Gazprom lēstā lielākā individuālā akcionāra Bidzinas Inavišvilli ienākšanai politikā. Ivanišvilli tagad ir Gruzijas premjerministrs, un Gruzijas politiskā elite pavada garas stundas savstarpējos kašķos par to, kas ko darīja prezidenta Saakašvilli prezidentūras ziedu gados. Domām un darbam, lai panāktu Krievijas armijas izvākšanu no okupētajām teritorijām un NATO integrāciju, paliek maz laika.