Iemesls uzticības zudumam it kā liekas pašsaprotams – varas nejēdzīgie lēmumi un augstprātība. Tomēr tas, kā man subjektīvi pietrūkst šodienas politikā un politikas analīzē, ir aforisms, kas tiek piedēvēts Voltēram: "Spriediet par cilvēku nevis pēc viņa atbildēm, bet jautājumiem, kurus viņš uzdod." Mums ir pārāk daudz "gatavu" atbilžu. Savukārt jautājums, par kura uzdošanu no pašu politiķu puses priecātos, skan apmēram tā: varbūt nefunkcionē (vai, kā teiktu Mārcis Bendiks, ir "izelsies") ierastais demokrātiskās varas mehānisms per se? Mēģināšu paskaidrot šo tēzi, ko, atzīšos, esmu nočiepis Ivanam Krastevam (starp citu, liberālim).
No vienas puses, mēs par neapšaubāmu labumu uzskatām dažādu varas centru pastāvēšanu mūsdienu demokrātijā, kas vajadzības gadījumā līdzsvaro cits citu. Kā piemēru var atgādināt kaut pēdējā laikā aktuālās tēzes, ka gan jau Donaldu Trampu prezidenta postenī "pievaldīs" paša partija, birokrātija, tiesas utt. Un tā arī ir – gadu desmitos izveidotā check and balances sistēma dod zināmu drošību, ka nepārdomāti vai pārāk eksotiski lēmumi varas piramīdā tiek vismaz piebremzēti. No otras puses, šī līdzsvaru sistēma ir tā sakuplojusi, ka faktiski kļuvusi par lēmumu pieņemšanas vispār bremzēšanas mehānismu. Ir jākaulējas ar opozīciju, lobijiem, medijiem, jārēķinās ar lēmumu apstrīdēšanu tiesās. Šķiet, nav jāpierāda, ka arī tad, ja iecere ir sabiedrībai kopumā noderīga, tas negarantē, ka vienalga nebūs mīcīšanās, t. s. konsensusu meklējot. Citiem vārdiem sakot,
lielas sabiedrības daļas, un ne tikai Latvijā, neapmierinātība ar varu izriet ne tik daudz no alerģijas pret konkrētiem tipāžiem kabinetos un tribīnēs, cik no pamatotas nojausmas, ka notiek nebeidzama, atvainojos, bakstīšanās.
Apzinos, ka šī ir delikāta tēma, jo te viegli atjēgties raibā kompānijā, kurā Karla Šmita aizrādījums pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, ka demokrātijai nav a priori jābūt parlamentārai, vēl būs elegantākais no mūsdienu liberālās demokrātijas piekritēja viedokļa. "Stipro roku" sagribējies, ja?
Te jāatgādina Voltērs – jautājuma uzdošana nenozīmē, ka tajā jau ietverta atbilde. Varētu pat kašķīgi jautāt, kas tas politiskajās diskusijās par niķi aplūkot jautājumus "vai nu – vai nu" kategorijās?
Piemēram, tehnoloģiju gadījumā, ja mūs kāda no tām vairs neapmierina, mēs taču nesakām, ka tad "jāmaina" fizikas likumi vispār. Turklāt – var ironizēt par politiskajiem filozofiem kā nelietderīgiem "teorētiķiem", bet tas, ar ko nodarbojas dažādi ļaudis, sākot ar Filipu Petitu un beidzot ar Slavoju Žižeku, šo sevis iedzīšanu "vai nu – vai nu" modelī mazinātu. Politiķiem jāsaprot, ka "prakse" – jo īpaši tā, kā viņi to izprot, – nav kaut kas patiesāks un kvalitatīvāks par jautājumu uzdošanu un pārdomām. Ir vēl viena plaisa – starp varu un refleksiju.