Kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pamanījās saplēsties ar Latvijas Radio kolektīvu par šī uzņēmuma jaunās valdes iecelšanas veidu, viens no pārmetumiem, kas vismaz neoficiāli izskanēja, bija bažas, ka jaunā valde forsēs sabiedriskā radio un sabiedriskās televīzijas apvienošanos. Kas tad īsti notiek ar LR un LTV apvienošanu?
Man grūti komentēt, kas kuram ir galvā un kāpēc, jo runa varētu būt par psiholoģiskiem apsvērumiem – ko kuram nozīmētu pārcelšanās, iekļaušanās citā organizācijā utt. Tomēr uzreiz jāsaka, ka, piemēram, pārvākšanās pašlaik nav darba kārtībā. No padomes viedokļa darba kārtībā ir stāsts par vienu juridisku personu, un šajā jautājumā padomes lēmums paliek spēkā, bet, lai to paveiktu, ir nepieciešams arī likumdevēja lēmums. Respektīvi, nav padomes spēkos vienai pašai veikt LR un LTV apvienošanu, attiecīgi mēs vērsīsimies Saeimā ar ļoti īsu likumdošanas iniciatīvu, precīzāk sakot, ar priekšlikumu veidot vienu juridisku vienību. Tas nenotiks vienā dienā, tam ir nepieciešams laiks, tomēr tikpat skaidrs arī, ka ir nepieciešams novērst radušos administratīvos, juridiskos un finansiālos šķēršļus. Piemēram, LR un LTV kopproduktu īstenošanā – ir ļoti sarežģīti veidot kopīgu interneta platformu divām juridiskām personām, divām valsts kapitāla sabiedrībām. Vai cits konkrēts piemērs – LR5 studija Zaķusalā. Latvijas Radio būtu jāīrē telpas, LTV tās savukārt jāizīrē, un abām pusēm jārīkojas tā, lai abām pusēm tas būtu izdevīgi. Tas ir absurds – apstākļos, kad Krievija koncentrē mediju resursus, mēs paši darām tieši pretējo! Lai gan visiem pasaulē ir skaidri zināms, ka nākotne ir nevis atsevišķi televīzijai un radio, bet kopīgām interneta platformām. Tieši tādēļ, lai veidotu multimediālu projektu, bija paredzēts, ka LR5 dodas uz LTV telpām, bet praksē ir tā, ka šis projekts nav līdz galam īstenots, un šajā ziņā ir daļēji pamatoti, piemēram, deputāta Kaimiņa pārmetumi. Un tas, starp citu, bija arī viens no pārmetumiem LR bijušam vadītājam Siksnim – ka gadu garumā šie kopējie projekti tika īstenoti ļoti lēni. Minētajam LR5 studijas Zaķusalā projektam vajadzēja būt īstenotam jau pagājušā gada rudenī, tagad jācer uz šā gada rudeni. Tādā veidā nevar strādāt! Turklāt radio zināmā mērā paši sevi nolika «zem uguns», jo kavēšanās rezultātā netika apgūti projektam atvēlētie līdzekļi.
Un kad padome gatavojas doties uz parlamentu ar minētajiem priekšlikumiem?
Domāju, ka tas būs aprīlis. Būs trīs priekšlikumi. Pirmais: par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Un, protams, svarīgi, ar kādiem nosacījumiem tas notiek. Labs piemērs ir lietuvieši, kuri šādu lēmumu pieņēmuši, dubultojot finansējumu sabiedriskajam medijam. Arī mums ir jāsaprot, ka vismaz pieci miljoni eiro ir jākompensē uzreiz. Jāatgādina, ka ar šo priekšlikumu padome nāca klajā jau 2012. gadā, bet tad politiskajā vidē nebija gatavības tādam lēmumam; nu ir vēsmas, ka gatavība ir. Bet šajā procesā arī jāatrunā, kas sabiedriskajam medijam tomēr paliek – sociālā reklāma, sponsorēšana, politiskā reklāma utt. Un tad, protams, ir jautājums, kāda ir attīstības, investīciju programma vismaz trim gadiem. Jo ir taču izaugsmes nepieciešamība, nevar sabiedriskos medijus mērdēt badā. Tiem, kas domā par tautas kopējām interesēm, to jau nu vajadzētu saprast, ka bez spēcīga sabiedriskā medija neiztiksim.
Kāds ir otrs priekšlikums?
Pat ja vienota sabiedriskā medija tapšana nenorit tik raiti, kā gribētos, ir jāveido atsevišķa sabiedrisko mediju padome. Sākot ar 2017. gada februāri, kad šīs padomes locekļiem beidzas pilnvaras. Par šo arī tiek runāts – arī no pašu politiķu puses – jau gadiem! Mēs esam vienīgā ES dalībvalsts, kurā zem vienas institūcijas jumta ir gan regulators, gan sabiedrisko mediju padome. Tātad mums arī jāveido divas, turklāt viena no tām, piemēram, regulators, var arī nebūt pilna laika struktūra, tā var darboties, sanākot uz sēdēm. Trešais priekšlikums – jau minētā vienotas juridiskas personas ideja. Kaut vai tādēļ to rosināsim, lai vēlāk mums nepārmestu, ka padome nav virzījusi vienota sabiedriskā medija projektu. Mēs to aicinājām iekļaut valdības deklarācijā – neiekļāva.
Kāda tam visam saistība ar LR kolektīva skepsi pret radio jauno valdi?
Neslēpšu, ka jaunās valdes izvēle ir saistīta ar nepieciešamību virzīties uz priekšu. Mums nav vajadzīga valde, kas iet arodbiedrības pavadā, un ka gluži kā boļševiku laikos arodbiedrība būs tā, kas vadīs radio! Mums ir vajadzīga valde, kas spēj uzņemties atbildību par uzņēmuma stratēģisko attīstību, kas saskanētu ar padomes definētām vadlīnijām. Jo galu galā padome atbild par šo mediju, jo mums jāpārstāv, jāaizstāv ne tikai radio darbinieku, bet visas sabiedrības, visu nodokļu maksātāju intereses. Nu nevar būt tā, ka vadība darbojas pretēji padomes stratēģijai. Mēs negribam iet pret radio darbiniekiem, bet lūgums viņiem ir kaut saprast to, ka vienota sabiedriskā medija projekta bremzēšanās nozīmē arī šim projektam paredzētās naudas neiegūšanu, kas diez vai ir pašu darbinieku interesēs.
Ir vēsmas, ka partijas šos priekšlikumus atbalstīs?
Tā būs politiķu atbildība, bet es negribu piedzīvot situāciju, ka pēc gadiem ļaudis jautās, kāpēc padome ir bijusi tik stulba, ka ignorējusi globālo tendenci uz mediju konverģenci.