Latvijas Aizsardzības ministrijas militāro ziņu portālā "Sargs.lv" ievietotajā pētījumu un analīzes centra "Statfor" publikācijā pētnieks norāda, ka Krievijā un Baltkrievijā izvietoto "S-400" pretgaisa ieroču un "Iskander" tālās darbības raķešu dēļ NATO būtu ļoti grūti Baltijas valstīs izvietot gaisa vai jūras spēku vienības.
Tāpat būtu sarežģīti veikt lidojumus uz Baltijas valstīm no Polijas vai Vācijas, jo saskartos ar labi aizsargātu gaisa telpu, tādēļ Zviedrijas gaisa telpas izmantošana ir vispievilcīgākā iespēja. Turklāt bāzēšanās Zviedrijā dotu arī citas priekšrocības, piemēram, būtu iespējams dubultot lidojumu skaitu, ja lidmašīnas lidotu no Zviedrijas bāzēm, nevis, piemēram, no Lielbritānijas, kā arī reakcijas laiks neparedzamos gadījumos būtu īsāks.
Savukārt, ja Krievijai izdotos tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas izvietot Zviedrijas teritorijā, NATO būtu ļoti grūti nodrošināt gaisa atbalstu Baltijas valstīm, īpaši konflikta sākuma fāzēs.
"Baltijas kampaņu" tādējādi varētu uzvarēt, pirms tā vēl būtu sākusies. "Sliktākajā gadījumā NATO, saprotot, ka tā neko īpašu nevar darīt, lai palīdzētu Baltijas valstīm, nāktos pieņemt fait accompli (jau iepriekš pabeigts fakts), kam būtu neaprēķināmas sekas organizācijas uzticamībai," teikts publikācijā.
No Zviedrijas pozīcijām raugoties, tas ir īpaši nepatīkami. Tas nozīmē, ka Zviedrijas teritorija, īpaši Baltijas jūrā esošā Gotlandes sala, varētu kļūt par mērķi jau konflikta sākotnējās fāzēs. Šis ir arī tas gadījums, kad NATO likmes būtu tik augstas, ka Zviedrijas viedoklim par to, kā būtu jāīsteno militārās operācijas Baltijas reģionā, būtu maza nozīme, uzskata Neretnieks.
Iespējamība, ka Zviedrija varētu izvairīties no konflikta, kurā būtu iesaistītas Baltijas valstis, ir neliela.
NATO iespējas izmantot Zviedrijas gaisa telpu un teritoriju krīzes gadījumā, visticamāk, vairotu stabilitāti reģionā, jo ievērojami palielinātu uzticamību, ka NATO aizsargās Baltijas valstis. Šis aspekts ir kļuvis vēl svarīgāks, ņemot vērā NATO samazinātās spējas, ASV klātbūtnes samazināšanos Eiropā un Krievijas uzstājīgo politiku pret tās kaimiņiem kombinācijā ar pieaugošām militārām spējām.
Pētnieks gan atzīst, ka Zviedrijas teritorijas un gaisa telpas nozīme NATO uzticamības veidošanā padara grūti izprotamu pašreizējo Zviedrijas drošības un aizsardzības politiku.
Zviedrija ir apsolījusi atbalstīt Baltijas valstis, vajadzības gadījumā arī militāri, taču tai nav līdzekļu, kā to paveikt. Zviedrija nav veikusi pasākumus, lai palīdzētu NATO pildīt saistības pret dalībvalstīm reģionā vai arī lai varētu saņemt palīdzību no alianses, ja tāda būtu nepieciešama.
Bez spējām aizsargāt savu teritoriju, Zviedrija ir kļuvusi par acīmredzamu mērķi nopietnas krīzes vai reģionāla konflikta gadījumā, kas nozīmē, ka šobrīd Zviedrija apdraud gan savu, gan arī Baltijas valstu drošību.
Neretnieks norāda, ka, lai gan aizsardzības plānos ir paredzēts, ka "Zviedrija nebūtu pasīva katastrofas vai uzbrukuma gadījumā kādai no ES vai Ziemeļvalstīm" un ka Zviedrijai būtu jāspēj sniegt, kā arī saņemt militāru palīdzību, tomēr tās spēja piedāvāt atbalstu kādam no tās kaimiņiem ir ļoti ierobežota.
Ja Zviedrija apsvērtu jebkādas kaujas vienības nosūtīšanu uz kaimiņvalsti, tam būtu nepieciešami apjomīgi sagatavošanās darbi. Turklāt piedaloties šajā operācijā, Zviedrija automātiski kļūtu par uzbrukuma mērķi pretiniekam, kas apdraudētu kaimiņvalsti. Tas nozīmē, ka ievērojami militārie resursi būtu jāsaglabā arī savā valstī, lai atvairītu dažādus riskus.
Ņemot vērā, ka Zviedrijas teritorija ir lielāka nekā, piemēram, Vācijas, ir skaidrs, ka realitātē Zviedrijai nebūtu ko sūtīt uz ārvalstīm. Kā Zviedrijas Bruņoto spēku komandieris ģenerālis Sverkers Goransons norādījis intervijā pērnā gada decembrī, Zviedrijas bruņotie spēki uzbrukuma gadījumā būtu spējīgi aizsargāt nelielu Zviedrijas teritoriju aptuveni vienu nedēļu, un arī tikai pie nosacījuma, ja tiktu īstenotas 2009.gada aizsardzības attīstības plānā ietvertās reformas. Sākotnēji reformu īstenošanas termiņš bija 2014.gads, taču šobrīd tas ir pārcelts uz laiku no 2019. līdz 2023.gadam, pieņemot, ka aizsardzības budžets tiktu palielināts par 10%, kas ir ļoti optimistiska prognoze.
Neretnieks uzsver, ka, neskatoties uz to, vai NATO spēki tiktu izvietoti Zviedrijas teritorijā vai izmantotu tās gaisa telpu, galvenā problēma ir gatavības trūkums. Zviedrijas militārās gaisa spēku bāzes ir pārāk mazas, lai uzņemtu pat nelielu gaisa kuģu skaitu papildu esošajam.
Zviedrija ir sevi līdz ar to nostādījusi visbīstamākajā stratēģiskajā situācijā - no vienas puses, potenciālajam agresoram skaidri likusi saprast, ka būs pretinieku nometnē, no otras puses, nav darījusi neko, lai padarītu sadarbību ar potenciālajiem sabiedrotajiem iespējamu, kā arī lai aizsargātu sevi. Šajā ziņā Zviedrija ne tikai apdraud sevi, bet arī savas kaimiņvalstis, uzskata Neretnieks.
Pētnieks norāda, ka Zviedrijas politikas veidotāji šobrīd izstrādā jaunu ilgtermiņa aizsardzības plānu, ar kuru parlamentu paredzēts iepazīstināt 2015.gadā. Lai gan ir pazīmes, ka Zviedrijas politiķi ir kļuvuši reālistiskāki savā pieejā, šobrīd ir maz ticams, ka tas novedīs pie kādiem konkrētiem lēmumiem par Zviedrijas militāro spēju stiprināšanu.
Labākajā gadījumā varētu tikt papildināts budžets, lai īstenotu to struktūru, par kuru pieņemts lēmums jau 2009.gada aizsardzības plānā.