"Tuvākajā laikā tāpēc, ka padomju laikos radītā konstrukcija "krievvalodīgie" zaudē savu spēku, raisīsies dažādi mēģinājumi destabilizēt situāciju Latvijā, mēģinot pašvaldībās ieviest otro oficiālo valodu vai aicinot piešķirt pilsonību nepilsoņiem," uzskata S.Ēlerte. Viņa uzsver: "Ja Lindermans būtu prātīgs, viņš saprastu, ka ir cietis smagu sakāvi."
Kā atzīst S.Ēlerte, referenduma rezultāti ļauj izdarīt trīs secinājumu virzienus, kādos turpmāk būtu jādomā un jārīkojas. Pirmkārt, "ja vairāk kā 800 tūkstoši pilsoņu nobalsoja par uzticību Latvijas kā demokrātiskas valsts identitātei, tas ir mandāts tam, ka latviešu valoda ir jākopj un jāstiprina kā identitātes pamats". Kā piemēru padomniece minēja valsts nepietiekamo atbalstu latviešu valodas kursiem.
""Pret" nobalsoja ne tikai latvieši. Par to liecina "pret" balsojošo proporcija pret nacionālo sastāvu Liepājā un Ventspilī, tāpat arī mazākumtautību organizāciju aicinājumi pirms referenduma. Latvijā nevar būt divkopienu sabiedrība. Latviešu valoda ir kopīgs pamats visiem," uzsvēra S.Ēlerte.
Otrs secinājums izriet no sajūtas, vērojot garās vēlētāju rindas ārzemēs. "Tas atgādināja Baltijas ceļa sajūtu. Ārzemēs dzīvojošie Latvijas pilsoņi ir un grib būt Latvijas daļa." Kā norādīja S.Ēlerte, Latvijai jābūt skaidrai finanšu politikai gan tiem, kas grib atgriezties, gan arī attiecībā uz organizācijām, kas palīdz uzturēt latvietību ārzemēs. "21.gadsimta nācijas ir pārteritoriālas," sacīja S.Ēlerte, piebilstot, ka var, piemēram, dzīvot Minhenē, bet piedalīties visā notiekošajā Latvijā. "Tas ir valsts interesēs uzturēt šo saiti," viņa pauda.
Trešais secinājums ir tāds, ka "referenduma iniciatori ir cietuši sakāvi". Pēc S.Ēlertes domām, ir jāpalīdz mazākumtautību cilvēkiem justies kā gaidītai un atzītai Latvijas sabiedrības daļai. "Mazākumtautības skaidri jānošķir no PSRS laikā radītās konstrukcijas "krievvalodīgie". Viņu atšķirīgā identitāte ir jāatbalsta, lai arī tas šķiet pats par sevi saprotams, ka Latvijā jābūt kultūras daudzveidībai," uzsvēra padomniece.
Svarīga esot arī pilsoniskā izglītība. "Kāpēc dzīvojam 18.novembrī dibinātā valstī, kas ir Latvijas 20.gadsimta vēsture… Bez tā, ka mēs pacietīgi runātu par okupāciju un nacistiem, mēs nevaram pārvarēt sabiedrības sašķelto atmiņu. Sašķelta atmiņa atražo konfliktu," sacīja S.Ēlerte. Tāpēc jāveicina dažādi veidi, kur satiekas dažādu nacionalitāšu jaunieši – vai tie būtu sportiskie pasākumi vai popkultūra, viņa norādīja.