gada. Solījums būtiski samazināt darbaspēka nodokli, ko savulaik politiķi cieši saistīja ar Latvijas konkurētspējas celšanu, nu palicis šķietama sociālā taisnīguma ēnā, ko pēdējā laikā bieži piesauc kā pamatojumu dažādām nodokļu paaugstināšanas idejām.
Daudzās vajadzības kā parasti ir “sagājušas ragos” ar krietni šaurākām iespējām un politikas veidotāji rauga no šī strupceļa izsprukt pa šķietami taisnāko un vieglāko ceļu – izdomājot jaunus risinājumus nodokļu iekasēšanai. Tas spilgti parāda gan mērķtiecīgas un visaptverošas attīstības vīzijas trūkumu, gan arī to, cik nepareizi ir vienā katlā samest aktuālās budžeta lietas un nodokļu likumu grozīšanu. Jo tieši nodokļu vide ir valsts konkurētspēju veicināšanas viens no būtiskākajiem instrumentiem, kas vienlaikus var kļūt arī par bremzējošu faktoru, ja tiek pielietots bez pienācīga izvērtējuma un ekonomiskā pamatojuma. Ir grūti noticēt stāstam par Latvijas konkurētspējas pieaugumu, ja Nodokļu un nodevu likums tiek mainīts vidēji sešas reizes gadā.
2014. gada budžeta likumu šogad pavada 14 dažādas izmaiņas nodokļu likumos. To vidū, grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, “Mikrouzņēmumu nodokļa likumā”, likumos "Par valsts sociālo apdrošināšanu", "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", "Par akcīzes nodokli", "Par nodokļiem un nodevām" un citos. Ir skaidrs, ka budžeta pieņemšanas saspringtajā grafikā nav iespējams kvalitatīvi diskutēt par visu šo izmaiņu devumu/ ietekmi uz ekonomikas un valsts attīstību, kas rada bažas par potenciāliem brāķiem likumos, neprognozējamību un uzņēmēju skepsi pret Latviju.
Valsts budžeta likuma pieņemšanai ir jānotiek šķirti no diskusijas par izmaiņām nodokļu likumos, lai nebūtu tā, ka ierēdņu un politiķu domāšana strādā tikai vienā – jaunu izdevumu “nosegšanas” virzienā. Tēriņu pieauguma, nevis mazināšanas virzienā. Pārdales, nevis jaunu vērtību radīšanas virzienā. Šāda pieeja ved strupceļā, jo konkurences apstākļos mēs nevaram cerēt uz “gan jau kaut kā” politiku, uz pseido “stabilitāti”, kas biznesā nereti nozīmē nākotnē ieprogrammētu zaudējumu. Jo izpaliek aktīva attīstība, aktīvs atbalsts ekonomikas un valsts balstam – uzņēmējiem. Jauns vai lielāks nodoklis reizēm izriet no politiķa “izdzīvošanas instinkta”, taču tas kaitē valsts izdzīvošanai, Latvijas veiktspējai. Tāpēc ministrijas nedrīkst prātot par to, ar kādiem nodokļiem būtu pamatojami jauni tēriņi, bet tām būtu jādomā, kā veicināma attīstība. Piemēram, par NAP virsmērķa – ekonomiskā izrāviena sasniegšanu (šajā rakstā neapskatīšu budžeta lomu ekonomikas attīstības kontekstā, par to, lūdzu, lasiet mana kolēģa, ekonomista Ulda Oša rakstā “Valsts budžets – cipari vai politika?” http://www.latvijasattistibai.lv/visi-raksti/pardomas-par-attistibu/item/186-valsts-budzets-cipari-vai-politika).
Papildus tam, - nodokļu paaugstināšanas greiza sasaiste ar budžeta vajadzībām automātiski pretnostata dažādas sabiedrības grupas, jo katrai no tām ir sava taisnība, tā parasti ir objektīva un pierādāma, taču nav “pierādāma” atrauti no valsts attīstības un prioritāšu kopainas. Pretēji tam, - būtu jāpanāk, ka politika kļūst tālredzīgāka par viena gada izdevumu/ieņēmumu stiķēšanu, ka tā tiek pakļauta attīstības mērķim, kam seko attiecīga nodokļu politika un loģiskas prioritātes valsts budžeta likumā.
Manuprāt, valdībai un politiķiem ir pamatīgi jāmaina attieksme pret valsts ekonomiskās politikas veidošanu, strikti nodalot diskusiju par valsts budžetu no diskusijas par nodokļu politiku, kam ir ne tikai pārdales, bet arī valsts attīstības funkcija. Par šādu principu jāvienojas kā obligāti ievērojamu, nepārkāpjamu, jo visu gadu pēc budžeta pieņemšanas ir gana daudz laika diskusijai par nodokļu jautājumiem, to ietekmi uz ekonomiku, iedzīvotājiem un valsts konkurētspēju.