Tomēr tik tālu nevajadzētu noiet, jo ir maldīgi domāt, ka lielākā daļa sabiedrības ir spējīga adekvāti uztvert gan nacionāla, gan starptautiska mēroga notikumus. Vēl vairāk - 80, 90 procentiem par to ir visai miglains un visbiežāk pat gluži ačgārns priekšstats. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijas ārsts, celtnieks vai gaļas izcirtējs labi orientētos valstij un nācijai nozīmīgos jautājumos, un piemērs ar eiro to tikai apstiprina. Pats galvenais arguments - ka tikai kaut kas nepaliek dārgāks -, un to taču «nabaga» cilvēki izjutīs jau šodien, pat ja rīt tas visdrīzāk var atmaksāties.
Ja klausītu šiem 80, 90 procentiem, tad jauno Nacionālās bibliotēkas ēku mēs neieraudzītu vispār. Un tas patiesi ir kauns, ka pirmajos 20 neatkarības gados valsts mērogā Latvija neko nopietnu tā arī nav uzbūvējusi. Atbildība meklējama arī šo 80, 90 procentu pilsoņu negatīvajā nostājā, kuras pamatā ir kaut kāda pašcieņu iznīcinoša nevēlēšanās izdarīt kaut ko paliekošu. Tā vien šķiet, ka vairums latviešu nācijas iet ar zemu jo zemu noliektu galvu, ko neļauj pacelt «atbildīgais» izdzīvošanas jautājums. Grūti pateikt, vai tas ir vienīgi padomju varas atstātais mantojums, taču nepilnus piecdesmit gadus ilgusī slimība sevi liek manīt ļoti skaidri. Jo toreiz bija ne tikai dziesmu svētki - daudzi dzīvoja ar domu, ka dzīvē nav nekā svarīgāka par materiālu labklājību un primitīvu izdzīvošanu. Tā arī tagad - un nav viegli pārliecināt lauku vecmāmiņu, ka par sabiedrisko televīziju un radio būtu nepieciešams samaksāt dažus latus mēnesī. Un tas nekas, ka veco sievieti apciemo bērni, kas brauc ar Mercedes vai Lexus.
Taču neizlēmīgums bibliotēkas celšanas jautājumā, Rīgas atstāšana bez jaunas koncertzāles un modernās mākslas muzeja nav tikai masu jautājums. Kādi vēlētāji, tādi viņiem pārstāvji. Un nemaz nav svarīgi, kas šajās nebūšanās vairāk nosodāms - vai premjers Godmanis, Gailis, Kalvītis, vai pats Dombrovskis. Aizvadīto laiku pavadījusi neizlēmība, politiskā tirgošanās, kam nav bijis nekā kopīga ar nacionālo mērķu apzināšanos un valstiski atbildīgas politikas īstenošanu. Tā arī nav pieredzēti nepieciešami, lai gan nepopulāri «visas tautas» neatbalstīti lēmumi. Ja tādi būtu bijuši, Latvija būtu paveikusi vairāk.
Kas zina, kā lai pārvar šo nelāgo saderību starp apakšām un augšām, kas vienlīdz bīstami iestigušas tieksmē pēc labas un pārtikušas dzīvošanas. It kā nekā slikta, bet vai tiešām tā?