Fragments no intervijas:
Kādi ir jūsu pienākumi Mali misijā?
Ar seržantu Egiju Rassu strādājam ES apmācības misijā štābā tā saucamajā mācību bāzē Kulikoro pilsētā - tā ir Mali armijas dažādu militāro skolu mācību bāze. Tur atrodas armijas administratīvā skola, štāba skola, tur norit arī parastā kareivju apmācība. Līdzīgi būtu, ja Alūksnes, Cēsu, Rīgas skolas būtu izvietotas vienā bāzē. Dažādas skolas vienā bāzē. Mēs abi esam vienā štābā, vienā telpā. Pavisam seši dažādi amati vienā telpā. Starp tiem divi Francijas pārstāvji, vietējais tulks, priekšniece. Esmu štābā personāla virsnieks, tādēļ man ir samērā maz kontaktu ar vietējiem karavīriem. Apkopoju dažādus personāla datus par ES karavīriem, un, ja ir maliešu kaujas apmācību grupa, tad arī Mali karavīri sniedz savu informāciju. Man jāzina, kur atrodas cilvēki, kad tie izbraukuši un cik daudzi palikuši bāzē.
Kā norisinās Mali armijas apmācība?
Domāju, pašiem Mali karavīriem - pozitīvi. Mali vispirms lūdza Francijas palīdzību kaujas darbības dēļ valsts ziemeļos. Tad Francija uzsāka atsevišķu operāciju Serval. Pēc tam Mali Republika lūdza ES palīdzību tieši karavīru apmācībā, lai uzlabotu iemaņas un sasniegtu noteiktus standartus. Salīdzinot ar Eiropas lielo valstu praksi un standartiem, Mali karavīriem ir vidējs līmenis, kad viņi sasniedz kauju apmācības beigas, taču kopumā Mali valstij tas ir pozitīvi, jo kādu laiku armija tur vispār bija izformēta. Trūka pārmantojamības un turpinājuma. Tas bija noticis dažādu politisku notikumu dēļ, nemieru dēļ.
Vai trūka naudas karavīru algām?
Tā ir problēma kā visur citur Āfrikā. Es dzirdēju, ka karavīriem, kas tagad mācās, nav darba līguma kā mums. Pie viņiem viss notiek ar goda vārdu - apsola samaksāt algu, taču nekad nav zināms, vai tā būs. Bija tāds gadījums ar pirmo kaujas grupu. Noslēdzot apmācību, izrādījās, ka piecus sešus mēnešus viņi dzīvojuši bez algas. Un, noslēdzoties apmācībai, Mali karavīri rīkoja demonstrāciju - tā izvērtās par vidēja mēroga nemieriem armijā. Tas notika pie mūsu bāzes. Viņu nometne atrodas tieši blakus. Viņi protestēja tāpat kā demonstranti visur citur - izkliedza saukļus un dziedāja - kā latvieši Dziesmotajā revolūcijā. Loģiski, ka cilvēki vēlas zināt, kas viņus sagaida, kurp viņus sūtīs nākotnē. Viņus gatavo autonomi rīkoties kara darbības zonā savas valsts ziemeļos. Tā kā cilvēki ir neapmierināti ar situāciju, viņi cenšas piesaistīt ES uzmanību, lai parādītu, ka viņiem ir šādas problēmas. Ka laikus nemaksā algu, bet ģimene taču visiem jāuztur. Demonstrācija notika jūnija vidū. Karavīriem tobrīd pienācās atvaļinājums, sākumā arī to viņiem negribēja piešķirt. Algas neizmaksāja. Vēl - maliešu karavīriem nav sava medicīnas nodrošinājuma. Viņiem ir labi mediķi, bet nav materiālās bāzes. Karavīriem apsolīja izmaksāt algas, bet, vai to izdarīja, nezinu. Bāzes komandieris apsolīja arī pēcapmācības atvaļinājumu. Cilvēki vismaz aizbrauca atvaļinājumā, tad atbrauca atpakaļ. Tikai pēc tam ES pārstāvji apsveica viņus ar mācību kursa noslēgumu. Apsveikšana jau bija paredzēta tajā diena, kad notika demonstrācija. Tad, saprotams, svinīgā ceremonija izpalika. Tā bija 700 cilvēku liela kaujas grupa. Šo pirmo grupu, kas tiks sūtīta uz ziemeļiem, sākumā aizsūtīja uz dienvidiem sagrupēt vienībās, tikai tad tā dosies uz ziemeļiem. Vienības galvenais uzdevums ir spēt autonomi darboties bez citu valstu palīdzības un cīnīties pret nemierniekiem.
Cik liela ir Mali karavīra alga?
Virsniekam majora pakāpē aptuveni 312 eiro. Mali tas ir ļoti daudz. Tā ir vecākā virsnieka alga, bet karavīra alga ir ap 200 eiro. Mali iedzīvotāju turība ir atšķirīga. Ir cilvēki, kas dzīvo māla būdās, bet citi ir pārtikušāki, vēl citi mitinās zaru slieteņos. Ierok zemē četrus kokus, divus kokus pārliek pāri. Viņi ir laimīgi un priecīgi par to, kas viņiem pieder. Nebēdā, ka nav, piemēram, māju. Kādam ir mango koki, tagad mango sezona jau beigusies. Cilvēki sēž ceļa malā un tirgo mango. Cilvēks nopelna, un viņam pietiek. Viņi ir laimīgi un dzīvespriecīgi.
Kā izskatās pirmais sagatavotais Mali armijas bataljons?
Šie karavīri ir motivēti, bet grūti spriest, vai līdz galam spējīgi veikt pienākumus. Viņiem trūkst tādas tehnikas, kāda ir eiropiešu rīcībā. Viņi kā kājnieki ir motivēti aizstāvēt savu valsti, bet pietrūkst loģistikas un transporta atbalsta.
Visu interviju lasiet trešdienas Dienā!