Proti - pēc uzņemšanas izglītības iestādē, pamatojoties uz izglītojamā vecāku rakstisku iesniegumu un saskaņojumu ar pašvaldību, direktors ar rīkojumu var noteikt, ka 1.-4. klases izglītības programmas daļā paredzētā mācību satura apguve īstenojama ģimenē vecāku atbildībā, ja vecāki argumentēti pamato, ka izglītojamā mācībām nepieciešami īpaši apstākļi, kurus izglītības iestāde nevar nodrošināt; izglītojamajam ir vāja veselība (II, III vai IV veselības grupa, ko apliecina izziņa, kuru izsniedz ģimenes ārsts); izglītojamais psiholoģiski nav gatavs mācībām kolektīvā, neraugoties uz izglītības iestādes psihologa vai sociālā pedagoga darbu ar izglītojamo; mājās ir radīti izglītojamā mācībām nepieciešamie apstākļi; vecāki un izglītības iestādes administrācija ir saskaņojuši kārtību, kādā konsultē vecākus, un kārtību, kādā izglītības iestādes pedagogi novērtē izglītojamā mācību sasniegumus gadā.
Vēlamies arī panākt, ka «vecākiem ir tiesības uzņemties atbildību par savu bērnu izglītošanu gan sākumskolā, gan pamatskolā, gan arī turpmāk ar vai bez sadarbības ar kādu konkrētu valsts skolu pēc pašu izvēles». Turklāt «vecākiem ir tiesības izvēlēties un iegādāties, kā arī apgūt programmas saskaņā ar viņu dzīves vērtībām, kā arī vienoties par konsultācijām skolās (piem., pilotskolās?), kas atbalsta alternatīvo izglītību».
Aicinām un ierosinām izveidot darba grupu Izglītības ministrijā, kas izstrādātu mājmācības/tālmācības programmas valstiskos nosacījumus, pārbaudījumu gaitu un mācību programmu izvēles iespējas.
Jautājums par finansēšanas modeli «nauda seko skolēnam» ir ļoti aktuāls. Būtu tikai taisnīgi, ja valsts izglītībai domāto finanšu atbalstu katram skolēnam saņemtu ne tikai skolas, bet arī tās pagaidām nedaudzās, atbildīgās ģimenes, kas šo grūto, bet vienlaikus atbildīgo un radošo izglītošanas darbu ir uzņēmušās veikt pašas. Proti, ierosinām, lai nauda patiešām seko skolēnam pēc būtības, izveidojot vaučeru sistēmu, kur arī vecākiem ir zīmīga un noteicoša loma to izmantojumā.
Piemēram, ja vecāki uzņemas sākumskolā apgūstamo obligāto vielu (lasīt, rakstīt, rēķināt) iemācīt paši, bet labprāt valsts paredzēto finasējumu vaučeru veidā novirzītu uz citām jomām ārpus obligāto prasību īstenošanas - mākslas, mūzikas, sporta, deju, valodu u. c. nodarbībām ārpusskolas aktivitātēs, viņiem tiktu dotas prioritāras tiesības izlemt, kā efektīvāk atbilstoši katra bērna individuālajām spējām un vajadzībām izmantot finansējuma vaučeru. Tā būtu izglītības kvalitātes uzlabošana un pilnvērtīgāka valsts līdzekļu izmantošana, iesaistot sabiedrību un konkrēti vecākus.
Viss iepriekš minētais atbalstītu un veicinātu sociāli atbildīgas, domājošas jaunās sabiedrības un paaudzes veidošanos Latvijā. Būsim drosmīgi un tālredzīgi! Vecāki un jaunieši būs tie, kuri meklēs un veidos labākas, mūsdienīgākas izglītības pamatus jaunā laikmeta lielajiem izaicinājumiem. Piemēram, fizikas vai ķīmijas trīs mēnešu intensīvos kursus kādā no Latvijas pilotskolām.
Pasaulē, jo īpaši ASV, veiksmīgi pastāv un attīstās mājskološanas kustības, kas ar daudziem veiktajiem pētījumiem ir parādījušas, ka mājās skolotie bērni, salīdzinot ar tiem, kuri mācās valsts skolās, ir sociāli aktīvāki, atvērtāki sabiedrībai un patiesi ieinteresētāki kopējā labuma vairošanā, turklāt tie statistiski atrod arī labāk atalgotu darbu, ir ar stabilāku nervu sistēmu un vienkārši ir laimīgāki.
Mājskološana ir patiess ceļš pie cilvēciskiem, savai vietai un vērtības kritērijiem atbilstošiem nākotnes veidošanas darbiem.
Tāpēc mēs atbalstām reformas sākumskolas un pamatskolas izglītībā un atsaucamies uz ZRP izglītības programmu, kurā cita starpā minēta arī mājmācība. No jauna ir jāceļ ģimene kā sabiedrības pamatšūna saulītē, no jauna ir jāapzinās tās īpašā un neaizvietojamā loma un jāmeklē veidi, kā veiksmīgāk ģimenes atbalstīt un stiprināt - tikai tad mēs varam cerēt uz demogrāfisko uzpaukumu Latvijā.
Ainārs
andra
peteris