Visi ir nonīkuši pēc ziemas, noslimojušies ar gripu un sazin ko vēl, imunitāte nekāda, vitamīnu trūkums, garastāvokļa svārstības, līdz atvaļinājumam tālu. Nesaproti, kā ģērbties. Ne jau no modes viedokļa (arī), bet kaprīzo laikapstākļu dēļ. Te snieg, te karsē, vēji pūš, apkuri pāragri atslēdz. Dabas mīļiem noteikti pret šo viedokli būtu kādi iebildumi, jo, paskatoties pasākumu klāstu, visas takas aicina un organizētās āra aktivitātes birst kā no pārpilnības raga, bet patiesībā jau dabā var iet visu gadu, tikai jāspēj atbilstoši saģērbties un arī dzīvības procesi tur notiek visu laiku.
Pavasarī turklāt braukt ar riteni katru reizi sākumā atkal ir nedroši. Skriet pēc ilgāka pārtraukuma - lēni un grūti. Sniegs nokūst, un liekas, ka līdz ar asniem no visurienes izdīgst arī atkritumi un netīrumi. It kā cilvēki tieši ziemā būtu sevišķi cūcīgi.
Kad biju maza, pavasari man parasti saistījās ar nobrāztiem ceļgaliem. Kaut kāds pagalmā trakošanas neprāts bija pirmajos siltajos vakaros, kad ilgi gaišs un mammas pa dārziem, bet bērni - aha, nepieskatīti, bez visu redzošās pieauguša cilvēka modrās un kontrolējošās acs! - pa pagalmiem savās vairāk vai mazāk vienaudžu kompānijās. Kas atklāja sezonu un ar velosipēdiem trakoja, kas uz maksimālo ātrumu spēlēja ķerenes… Traumas gadījās gandrīz katram. Skrien, smejies skaļā balsī un tad - bladāc uz asfalta! Vēl tagad šermuļi iet caur kauliem, atceroties asiņainos ceļgalus, kam pielipušas nosmulētās un saplēstās zeķbikses. Un brīžus, kad mamma ar siltā ūdenī samērcētu sūklīti mēģina no brūcēm izmazgāt sīkos akmentiņus un smilšu graudiņus, kas tur ielipuši. Un, lai cik uzmanīgi censtos to darīt, liekas, ka sāp tā, ka gals klāt. Vai īpaši neveikli kritieni no kokiem, kad nogāzies zemē uz vēdera. Aizsitas elpa un nekādi neizdodas ieelpot. Dažas bezgalīgas sekundes nevari pakustēties, guli un domā, ka mirsi. Un kauns, ka tā gadījies, tāpēc nevienam nevar stāstīt, cik drausmīgi jūties. Tad liekas, ka nemūžam ne par kādu naudu vairs nekāpsi kokā. Protams, līdz nākamajai reizei.
Pavasarī labākais, kas var notikt, ir dārza darbi un tas, ka mežā un pļavā visu laiku ir kaut kas garšīgs. Es esmu par zaļajiem īkšķīšiem, kaut arī bērnībā, pie mammas ravējot, likās - kad izaugšu liela, man nemūžam nebūs nekādu dobju, bet kaut kad jau visam pienāk īstais laiks. Apskaužu cilvēkus, kas spēj savlaicīgi attapties un sadiedzēt visādus labumus, piemēram, uz palodzēm, kamēr to sapņu dobju vēl nav. Bet piekrītu šefpavāram Ērikam Dreibantam - var taču rīkot gardēžu ekspedīcijas un iepazīt to, ko daba dod. Atceros, bērnībā ne tikai cietu no traumām un piespiedu darba, bet arī visu ko pagaršoju ārā - liepu lapas, bērzu pumpurus, pieneņu ziedu medu. Zaķkāposti - tā jau vispār bija ikdiena! Pavasara dabas veltēs ir daudz vitamīnu, noteikti stipri vairāk nekā lielveikalu salātos, tās jāēd visiem gripas, depresijas un citu pēcziemas ķibeļu nomāktajiem uz veselību.