Tika pieņemts lēmums medijus glābt. Un kas gan vēl tos varētu atpestīt, ja ne stingrākas regulācijas likumos? Svarīgās misijas izpilde tika uzticēta tieslietu ministram Jānim Bordānam (VL!-TB/LNNK).
Tieslietu ministrijas paspārnē tagad ir sākusi strādāt īpaša darba grupa. Žurnālisti tajā nav lūgti. Ir zināms, ka dažu organizāciju un mediju pārstāvji vēlējās iekļauties darba grupā, taču viņiem tika atteikts.
Par to, kā jāstrādā medijiem, lems politiķi. Tas jau sāk atgādināt Ungārijas scenāriju, kur valdošā partija Fidesz vairākus gadus saņem kritiku gan no Eiropas Savienības, gan cilvēktiesību organizācijām par mediju brīvības ierobežošanu ar likumu palīdzību.
Es nešaubos, ka Latvijas mediju druvā ir pietiekami daudz nezāļu, kuras sen jau vajadzēja izravēt. Taču vislabāk to pratīs izdarīt žurnālisti paši, ja vien viņi to vēlēsies! Un te nav jāizgudro velosipēds, jo process ir sen pārbaudīts un par derīgu atzīts ne vienā vien valstī. Pašregulācija mediju sfērā spēj nodrošināt gan kvalitatīvu saturu, gan arī žurnālistu neatkarību.
Tieslietu ministra rīkojumā skaidrots, ka izmaiņas, iespējams, pat vairākos likumos nepieciešamas, ”lai nodrošinātu demokrātiskai sabiedrībai pilnvērtīgu, kvalitatīvu informāciju un diskusiju telpu Latvijā, garantētu vārda brīvību, viedokļu daudzveidību, neatkarīgu informācijas vidi, ieskaitot, plašsaziņas līdzekļu finansējuma caurskatāmību”. Visus šos punktus var nodrošināt mediji paši. Taču tam ir viens būtisks nosacījums – politiskā vara nedrīkst medijiem traucēt to darīt.
Jebkura vara (politiskā, ekonomiskā, militārā, reliģiskā) vienmēr centīsies ierobežot un kontrolēt medijus, kā arī izmantot tos savā labā. Tieši ar to pašlaik nodarbojas Bordāna kungs. Atsakoties darba grupā iekļaut praktizējošus žurnālistus, tiek skaidri norādīts – nelieniet tur, kur jums nav jālien, dabūsiet pa nagiem (un varbūt ne tikai pa nagiem). Šādā veidā ministrs pārkāpj elementārāko demokrātijas pamatprincipu – indivīdam ir jābūt iespējai būt klāt, izstrādāt dienas kārtību, kā arī aktīvi diskutēt un lemt, kad runa ir par jautājumiem, kas šo indivīdu ietekmē. Un ministra rīcībai ir reāls chilling effect, jo diez vai Latvijas kūtrie žurnālisti klauvēsies pie īpašās darba grupas durvīm, ja vienu reizi jau pieredzētas degungalā aizcirstas durvis.
Izskatās, ka ministrs strādā nevis pie mediju vides sakārtošanas, bet tās iesaldēšanas. Valdības koalīcijai stabilitāte patīk. Un tiesisko regulāciju, kā arī varas arogances sastindzināti žurnālisti būs ļoti stabili.
Kā redzams no tieslietu ministra padomnieka Arvīda Dravnieka izteikumiem, Latvijas mediji jau ir gandrīz sasnieguši šo varai tīkamo stāvokli. „Varbūt mediji jau ir nomiruši? Varbūt medijs kā starpnieks starp varu, amatpersonām un sabiedrību ir izšķīdis, pazudis?” viņš vaicā. Un tūliņ pat vaļsirdīgi atzīst: ”Varbūt jāregulē pavisam kaut ko citu? Nevis medijus, bet preses un vārda brīvību.”
Uz darba grupas izveidei veltīto preses konferenci bija ieradušies pieci žurnālisti. Tātad sastingums ir reāls, taustāms jau tagad. Varbūt ir par vēlu kaut ko mainīt?
Taču reizēm notiek brīnumu lietas. 1923. gadā kāds amerikāņu dīvainis vārdā Moro veica nežēlīgu eksperimentu, uz pusstundu iesaldējot sevi ledus klucī. Moro gribēja pierādīt, ka ekonomiskās lejupslīdes laikā strādniekus var iesaldēt, lai atkausētu un izmantotu ekonomikas attīstības periodā. Un šis dīvainis izdzīvoja!
Vai Latvijas žurnālistu un mediju neatkarība izturēs tieslietu ministra stindzinošās rokas tvērienu? Tas ir atkarīgs no mums pašiem. Bordāna izveidotā darba grupa vēlāk sola vismaz uzklausīt arī žurnālistu profesionālo organizāciju un mediju apvienību viedokļus. Tos ir jāpauž, un tas ir jādara pietiekami skaļi. Neatkarību, brīvību un tiesības žurnālistiem uz paplātes neatnesīs politiskā vara. Par šīm lietām ir jācīnās. Ja nepieciešams – kaut ar ledus cirvi.