Viņš norādīja, ka Latvijā katrs trešais bērns cietis no vardarbības ģimenē, taču sabiedrības attieksme pret vardarbību ne vienmēr ir noraidoša. Tāpēc bērnu tiesību jomā nepieciešams uzlabot sadarbību starp institūcijām un iesaistītajām personām.
Pēc Reira paustā, Labklājības ministrija (LM) uzskata, ka nepieciešams celt bāriņtiesu prestižu, sociālo darbu veidot jēgpilnu, lai pievērstu uzmanību katram gadījumam, turklāt, lai lēmumi par bērnu likteņiem tiktu pieņemti profesionāli un nevilcinoties, nepieciešams jauns un efektīvs regulējums, kā arī tā veiksmīga izpilde.
Runājot par deinstitucionalizācijas procesu, Reirs norādīja, ka nākamais LM uzdevums ir procesā iesaistīt nevalstisko (NVO) sektoru. Patlaban normatīvie akti paredz, ka deinstitucionalizācija ir tikai pašvaldību uzdevums, tomēr redzams, ka NVO ar zemo finansējumu piedāvā plašāku un kvalitatīvāku pakalpojumu klāstu nekā valsts. Tāpēc līdzekļi jāpiešķir tiem, kas jau tagad var sniegt nepieciešamos pakalpojumus, teica Reirs.
Vienlaikus veselības ministre Anda Čakša norādīja, ka patlaban vairs nenotiek cīņa par bērnu izdzīvošanu, bet gan par veselīgu un pašapzinīgu cilvēku augšanu.
Pēc Čakšas domām, īpaši svarīgi runāt par profilaksi jeb to, kā novērst vardarbību pirms tā ir notikusi. Profilakses un drošības tīkls Latvijā ir austs, bet nav izrādījies pietiekoši stiprs, tāpēc, lai "aizsardzības tīklu" stiprinātu, nepieciešams rūpēties par sadarbību, norādīja veselības ministre.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) teica, ka bērnu tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa. Arī, pēc viņas domām, likumu izstrādāšana vien neatrisina situāciju bērnu aizsardzības jomā, svarīgi kā šie likumi tiek praksē īstenoti, svarīga institūciju sadarbība un sabiedrības līdzdalība šo jautājumu risināšanā.
Tāpat Mūrniece norādīja, ka Latvija daudz darījusi, lai bērnu aizsardzības sistēmu uzlabotu - apmācīti darbinieki, ieviesti uzticības tālruņi un konsultācijas-, tomēr redzams, ka informācijas telpā joprojām parādās gadījumi, par kuriem "asinis stingst dzīslās".
Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS) norādīja, ka vardarbības gadījumi ne vienmēr top zināmi uzreiz, jo nereti bērni par vardarbības piedzīvošanu runā pēc daudziem gadiem vai pat par piedzīvotu nerunā nekad. Bērni, kas piedzīvojuši vardarbību, var šādu izturēšanos turpināt arī pret saviem bērniem un mazbērniem, un tas Barču dara bažīgu.
Viņa skaidroja, ka Latvijā ar normatīvajiem aktiem tiek strādāts daudz, bet ar to nepietiekot. Ļoti svarīgs jautājums, pēc Barčas domām, ir sabiedrības izpratne par to, kas ir vardarbība un kā to atpazīt.