"Mana subjektīvā pieredze ir tāda, ka manī pašā ir četru dažādu tautu asinis, mani draugi ir dažādu tautību pārstāvji, dažādu reliģisko konfesiju sekotāji. Man ar viņiem nav nekādu problēmu, un viņiem ar mani arī nav. Tātad no šāda skatpunkta nav nekādu problēmu. Sadzīviskā līmenī sabiedrība ir saliedēta," avīzei pauda deputāts. Viņš norādīja, ka sašķeltību sabiedrībā rada paši politiķi vai personas, kuras par tādām vēlētos būt, izmantojot šo jūtīgo jautājumu savtīgos nolūkos.
"Ja Latvija attīstīsies, ja Eiropas Savienības valstu vidū vairs nebūsim beigu galā, ja turpinās augt labklājība, palielināsies IKP, tad saliedētība notiks pati no sevis. Arī patriotisms un lepnums par valsti cilvēkos radīsies dabiski," domā deputāts.
Runājot par Saeimas darbu, V.Reskājs atklāja, ka ir vīlies parlamenta darbā, jo tas "pārāk maz nodarbojas ar Latvijas attīstības un iedzīvotāju labklājības jautājumiem". "Kad iesaistījos politikā un kandidēju uz parlamentu, par saviem mērķiem izvirzīju sociālekonomiskus, nevis etnopolitiskus jautājumus, kaut arī šis ceļš varētu būt vieglāks. Toties mans mērķis nav par jebkuru cenu noturēties deputāta krēslā, bet dot reālu pienesumu valsts attīstībai, un, ja neatradīšu iespēju to panākt, tad politikā nepalikšu. Tāpēc es mēģinu norobežoties no jautājumiem, kas saistīti ar etnopolitiskiem strīdiem, un, manuprāt, visai politiskajai videi vajadzētu no tā norobežoties," atzina deputāts.
Viņš arī sacīja, ka Latvijas nelaime ir tā, ka vēlēšanās cilvēki partijas izvēlas pēc to etnopolitiskās nostājas, nevis sociālekonomiskā piedāvājuma. "Un pēc tam cilvēki no šiem etnopolitiķiem cer sagaidīt arī ekonomisko problēmu risināšanu. Bet tās ir veltas cerības, jo neko citu kā izspēlēt nacionālo kārti šie politiķi nemāk. Tādēļ arī naivi gaidīt strauju ekonomisku izaugsmi," domā V.Reskājs.