Kā skaidro Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāļu Rīgas Teoloģijas institūta un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docētājs priesteris Andris Priede, Lieldienas, līdzīgi kā Ziemassvētki, ir tie svētki, kuros savijas gan kristīgā, gan tautiskā tradīcija. Ir daudz dažādu Lieldienu simbolu un rituālu, kurus parasti uzskata par pagāniskiem, tautas kultūrai atbilstošiem, taču patiesībā liela daļa no tiem ir cieši saistīti ar kristīgo tradīciju. Turklāt gandrīz visas no tautiskās tradīcijas formām ir integrējamas kristietībā. Tomēr esot jāuzmanās, lai zem šīm formām nebūtu maģijas un tās elementu. Taču tas ir atkarīgs no katra personīgās attieksmes un skatījuma uz tradīciju. Priesteris arī uzsver, ka kristiešiem nav jābūt fundamentālistiem, kuri cīnās pret tradīciju.
Lieldienu tradīcijās esot rodami daudzi kristīgi simboli. Piemēram, arī šūpošanās var tikt interpretēta kā Kristus augšāmcelšanās simbols. "Šūpojoties mēs paceļamies, atraujamies no zemes. Tāpat arī Kristus pēc augšāmcelšanās bija brīvs no matērijas smaguma. Ir labi, ka tā ir specifiska šo svētku rotaļa," skaidro priesteris Priede, norādot, ka reliģisko svētku un kulta saistīšana ar rotaļu atbilst bibliskajai mentalitātei.
"Šī kultūra ir attīstījusies kristīgā vidē. Ja mēs šodien vēršamies pret tautisko, tad diskreditējam pirmo misionāru ieguldījumu. Mēs varam būt pārliecināti, ka misionāri nebūtu tolerējuši to, kas ir pretrunā kristietībai. Vairāk uzmanības jāpievērš nevis pašai tradīcijai, bet tam, kā cilvēks uz to raugās, kāds ir viņa mērķis," atzīmēja Priede.
Gavēņa pēdējā nedēļa, saukta arī par kluso nedēļu, tiek iesākta ar Pūpolu svētdienu. Ikvienam zināma tradīcija šīs dienas rītā pērt mājiniekus ar pūpolu zariem, novēlot tiem veselību. Taču pūpolu simbolika tiek izmantota arī Baznīcas tradīcijā Latvijā. Priede skaidroja, ka pūpolu izmantošana saistāma ar to, ka pirmās misionāru paaudzes centušās piedāvāt vietējiem iedzīvotājiem saprotamas kristietības formas.
"Iespējams, ka jau pirmskristietības laikā latvieši izrādījuši cieņu pūpolam, kā pirmajam kokam, kurš pavasarī uzplaukst. Taču, ja arī tā ir bijis, šī tradīcija ir integrēta kristietībā. Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē, viņa mācekļi lauza pirmos zaļos zarus, kas bija, un klāja tos viņam priekšā. Protams, tur nav tik izteikta gadalaiku maiņa kā Latvijā, tomēr visticamāk tajā laikā zaļi bija palmu un olīvkoku zari. Savukārt Latvijā pirmie, kas līdz Lieldienām paspēj uzplaukt, ir pūpoli," skaidroja Priede.
Lieldienām tradicionāla ir arī olu krāsošana un ēšana. Tā nav tikai Latvijai raksturīga simbolika, tā sastopama visā Eiropā, norāda Priede. Ola pati par sevi esot atdzimšanas simbols - cālis, kurš izšķiļas no olas, atgādina par Kristu, kurš augšāmceļas no kapa.
Viena no leģendām par to, kā attīstījusies olu krāsošanas tradīcija, saistāma ar Marijas Magdalēnas tikšanos ar Romas imperatoru Tibēriju. Tolaik bija tradīcija imperatoram kaut ko dāvināt. Leģenda vēsta, ka Marija Magdalēna uzdāvinājusi imperatoram olu un pasludināja par Kristus augšāmcelšanos. Imperators tam neesot gribējis ticēt un apgalvojis, ka tas ir tikpat ticami, kā tas, ka ola, ko sieviete atnesa, varētu palikt sarkana. Un tūlīt tā arī noticis - ola kļuvusi koši sarkana. Raksturīgi, ka tradicionāli olas tiek krāsotas tieši sarkanīgos toņos, Latvijā - sarkanīgi brūnos. Likumsakarīgi, ka sarkanā ir arī Kristus ciešanu krāsa, uzsver Priede.
Kā ziņots, svētdien Rietumu kristīgā baznīca svin Lieldienas - Kristus Augšāmcelšanās svētkus.