Skudra: Kremļa propaganda Ukrainas jautājumā nebija prasta

s. informatīvais karš var notikt arī tad, kad nav konflikta, to skaitā bruņota. Un vēl jānošķir propaganda no informatīvā kara. Atgriežoties pie jautājuma - diez vai kāds noliegs, ka Ukrainas gadījumā notiek informatīvais karš. Piemēram, pirms dažām dienām vienā no lielajiem Vācijas laikrakstiem pietiekami skaidri tika pausts viedoklis, ka nav pieļaujams, ka Putins šajā informatīvajā karā uzvar.Tālāk mums jānodala auditorijas, uz kurām šīs operācijas vērstas. Piemēram, viena grupa ir Ukrainas bruņoto spēku karavīri, jo īpaši tie, kuri atrodas bāzēs Krimā. Nākamā grupa - t.s. krievvalodīgie vai, kā daži Rietumu mediji tieši saka, krievi Ukrainas austrumu reģionos. Tad, protams, paši ukraiņi visas Ukrainas teritorijā. Lai gan man te būtu piezīme - ja mēs spriestu pēc medijiem, Rietumu Ukrainā gandrīz vispār nekas nenotiek, kas ir izkropļots priekšstats... Ir auditorijas Krievijā un Rietumos. Ir mēģinājumi uzrunāt Krievijas auditoriju krievu valodā no Rietumu puses (radio Svoboda u.c.). Un es atturētos no vērtējuma, kurš šajā informatīvajā karā uzvar.Informatīvā kara jēdziens _a priori _vedina domāt, ka mums ir darīšana arī ar informācijas manipulāciju vai pat klaju izkropļošanu. Līdz Krievijai vēl tiksim, bet vai pamanījāt ko tādu arī Ukrainas pusē?Atgādināšu nošķīrumu starp propagandu un informatīvo karu. Informatīvā kara operācijām ir noteikti mērķi - ietekmēt konkrētu iedzīvotāju grupu attieksmi, ticēšanu kaut kam, kas savukārt var ietekmēt arī šo cilvēku rīcību. Plus operācijas, kas apzīmējamas jau kā konflikta pārnešana kibertelpā - hakeru uzbrukumi utt. Negribētu dot kādus vērtējumus Ukrainas pusei, tomēr, manuprāt, vairāk varam runāt par propagandu, nevis kādām manipulācijām. Liekas gan interesanti pavērot, ko dara un darīs galēji labējie grupējumi (Pravij sektor, Svoboda). Proti, vai tie, ja atceramies kompontenti "ietekmēt cilvēku ticību", nemēģinās arī ar informatīvās telpas starpniecību apšaubīt Ukrainas jaunās varas atbilstību Ukrainas patiesajām interesēm, tās godīgumu utt.Tas, protams, ir mans subjektīvs viedoklis, proti, bet vai jums ir skaidrojums, kāpēc uz pilnu klapi iedarbinātā Kremļa propagandas mašīna strādāja tik, atvainojiet, prasti (kaut vai stāsts par "pašaizsardzības vienībām" ar Krievijas numuriem)?Nebija gan prasti. Ja mēs runājam par auditoriju pašā Krievijā, atsaukšos uz krievu rakstnieka Jerofejeva pirms dažām dienām Vācijas laikrakstā Die Zeit pausto - eiropeiskās vērtības (vismaz Eiropas Savienības izpratnē) Krievijā aizstāv ne vairāk par 15% iedzīvotāju, kuri turklāt galvenokārt dzīvo Maskavā un citās lielajās pilsētās. Citiem vārdiem, vairums vietējo informācijas patērētāju ir noskaņoti šovinistiski. Līdz ar to šai auditorijai viss "parādīts" pareizi. Protams, ir nianses. Piemēram, ja Krievijas karaspēks tiktu ievests Ukrainas austrumu rajonos, ja tur būtu militāras sadursmes, pieļauju, ka atbalsts būtu mazāks.Uzdodot jautājumu, domāju Rietumu auditorijas.Un vienalga nebija prasti. Jā, Rietumu politiķi teica apmēram tā: "Kam jūs to gribat iestāstīt?!" - bet ar auditorijām kopumā nav tik vienkārši. Pieminējāt "pašaizsardzības vienības". Labi, jums liekas, ka viss skaidrs. Savukārt, ja paskatās to, kā šie cilvēki komunicē - ar savu izskatu, izteikšanās veidu, tad Rietumu auditorijas lielai daļai tomēr "nenolasās", kas viņi īsti ir - vietējie, "patrioti no Krievijas", Krievijas armijas daļas. Viņi nenoliedz, ka ir krievi, daži pat nenoliedz, ka ir no Krievijas - bet it kā ne armijas daļas. Rodas mulsuma un neizpratnes situācija. No Krievijas viedokļa tas ir labi.Minēšu citu piemēru. Atceraties, kad Putins vērsās ar iesniegumu Federācijas padomē? Ko tad padome īsti atļāva - to, ka Putins drīkst "izmantot", vai to, ka viņš drīkst "nosūtīt" karavīrus uz Krimu? Ja "izmantot", tad jāatgādina, ka tās vienošanās, ko savulaik slēgusi Krievija un Janukovičs, cik noprotams, ļoti brīvi interpretē cilvēku skaitu Krievijas bāzēs Krimā. Ja ir bāzes, tad tur ir ne tikai kuģi un jūrnieki, tur ir jūras kājnieki, tur ir Krievijas drošības dienesta cilvēki utt. Un, ja tā, un ja runa ir par "izmantošanu", tad tas izskatās savādāk nekā "nosūtīšana", un atkal rodas neviennozīmīgums, auditorijai grūtāk saprast - varbūt notiek itin leģitīma "izmantošana", nevis "nosūtīšana"?Kā Ukrainas notikumu atspoguļošanas un analīzes kontekstā izskatās Latvijas mediji - lasiet intervijas pilnajā versijā laikrakstā Diena ceturtdien, 6.martā!