Pēc 1986. gada 26.aprīļa eksplozijas Černobiļas atomelektrostacijā uz pasaules gandrīz nebija tādas vietas, uz kuras vējš nebūtu aizpūtis radioaktīvos mākoņus, bet aptuveni 150 000 kvadrātkilometru platībā piesārņojuma līmenis bija tik augsts, ka uzturēšanās tajā cilvēkus un visu dzīvo radību ietekmēja neatgriezeniski.
Astoņdesmitajos gados Černobiļas spēkstacija bija viens no tā laika enerģētiskās attīstības labās prakses piemēriem un enerģētikas attīstības simboliem, bet dažādu nelaimīgu faktoru sakritības rezultātā notikusī kodolkatastrofa lika visai pasaulei atkārtoti pārvērtēt enerģētikas jomu dažādu risku kontekstā. Tādējādi pierādot, ka atoma staciju riska cena cilvēku veselībai, dzīvībai ir pārāk augsta, lai pasaules enerģētiku pamatā balstītu uz tikai šo enerģijas avotu.
Par atomelektrostaciju riskiem 2011. gada 11.martā pasaulei vēlreiz atgādināja Fukušimas kodolkatastrofa Japānā, ko izraisīja zemestrīce, vēlreiz pierādot, ka ar dabu nevar spēkoties pat augsti attīstītās Japānas tehnoloģijas un vislabākie speciālisti. Notikušais sagrāva Japānas atomenerģijas nozari, un lika tādām Eiropas atomelektrostaciju lielvalstīm kā Vācija un Zviedrija atteikties no atomelektrostacijām, pārejot uz videi un iedzīvotājiem daudz drošākām alternatīvajām atjaunojamo enerģijas resursu ieguves formām.
Kamēr Japāna tuvāko desmitgažu laikā plāno pilnībā atteikties no atomenerģijas izmantošanas dēļ bīstamajiem riskiem un negatīvās sabiedrības attieksmes, Vācijas finansisti, pēc Fukušimas nelaimes, ātri vien aprēķināja, ka zaļā enerģija ir ne tikai drošāka, bet nākotnes perspektīvā arī ekonomiski izdevīgāka. Tikmēr tā laika Latvijas valdības koalīcija ar Ekonomikas ministriju priekšgalā pastiprināti pievērsās nevis vietējo, atjaunojamo resursu izmantošanas un mūsu valsts energoneatkarības veicināšanai, bet gan, spītējot sabiedrībai, vides NVO un Latvijas Zaļās partijas pretestībai, 2012.gadā spītīgi virzīja Aigara Kalvīša ministrēšanas laikā akceptēto Visaginas AES projektu.
Latvijas Zaļā partija uzskata, ka Latvijas enerģētiskā neatkarība ir jābalsta, izmantojot vietējos atjaunojamos resursus, tādējādi veicinot mūsu valsts attīstību un nodarbinātību, nevis ieguldot miljardus svešas valsts( šajā gadījumā Lietuvas) attīstībā, pretī par to saņemot bīstamu objektu Latvijas pierobežā un neskaidrus finansiālos nosacījumus.
Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departaments 2013. gada pārskatā par Latvijas enerģētiku laika posmā no1990. līdz 2011. gadam ir norādījis, ka tikai 33,1% no kopējā patēriņa tiek nosegti ar vietējiem resursiem. Tas norāda uz lielu enerģētisko atkarību īpaši dabasgāzei, kurai ir tikai viena piegādātājvalsts- Krievija, tāpēc Latvijai ne tikai jādažādo primārās energoresursu piegādes shēmas, jārada jauni elektroenerģijas starpsavienojumi, bet, ņemot vērā Eiropas attīstīto valstu piemēru, jāstrādā zaļo tehnoloģiju attīstības virzienā, gādājot par Latvijā saražotas drošas enerģijas īpatsvaru!
Zaļo tehnoloģiju un energoefektivitātes jēdziens šobrīd ir pazīstams gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam, un tas lielā mērā panākts, pateicoties Eiropas Savienības pieejamajam līdzfinansējumam, kas devis atspēriena punktu jaunu enerģētikas tehnoloģiju ieviešanā un energoefektivitātes veicināšanā, īpaši publiskajā sektorā. Pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā ir pierādījuši, ka enerģētiskā atkarība no citas valsts resursiem sasien rokas, ļaujot tādam enerģētiskajam gigantam kā Krievijai manipulēt. Lai no tā izvairītos ir nepieciešamas citas alternatīvas, no kurām vienai pavisam noteikti jābūt zaļajai!
Latvijas Zaļā partija, pieminot divdesmit astoto gadadienu kopš Černobiļas katastrofas, pateicas visiem, kuri piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas seku likvidācijā un izsaka līdzjūtību tiem, kurus dzīvības un dzīves aprāva traģiskais 1986.gada 26.aprīlis.