Vaira Vīķe-Freiberga:
„Pēc Satversmes atjaunošanas un Saeimas ievēlēšanas, atjaunota tika arī Saeimas ievēlēta (ne pašiecelta) Valsts prezidenta institūcija. Tā laika Ārlietu ministrija un likumdevēji veica plašus konsultācijas darbus, lai izstrādātu demokrātiskai valstij atbilstošu likumdošanu, kas nodrošināja amatā esošā prezidenta darba apstākļus, kā arī sociālās garantijas, kas tam pienākas pēc amata beigām. Visi šie valstiskuma atjaunošanas pamati tika iestrādāti Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā un kopš tā laika ir palikuši nemainīti.
Cik man zināms, nekas šai likumdošanā nav ne īpaši unikāls, ne nenormāls. Katrā zemē konkrētās detaļas ir atšķirīgas, taču pilnīgi vienāds ir princips, ka cilvēks, kurš vismaz vienu mandātu ir nostrādājis kā Valsts prezidents kā bijušais valsts galva ir pelnījis atbilstošas sociālās garantijas. Tas netiek uzskatīts kā atbilde uz attiecīgās amatpersonas nenormālām un pārspīlētām prasībām (jo tādas vispār likuma priekšā nav iespējamas), bet gan kā valsts pašcieņas un pašlepnuma izpausme.
Vadoties pēc tiesiskās paļāvības principa, kāds tiek visās demokrātiskās valstīs respektēts, visi prezidenti, kas ir amata pienākumus pildījuši patlaban spēkā esošās likumdošanas ietvaros, ir tiesīgi baudīt tur aprakstītās privilēģijas līdz mūža galam. Jebkuras izmaiņas attiecīgā likumdošanā tad varētu stāties spēkā tikai pēc nākošā prezidenta pilnvaru beigām.
Daudzās valstīs, kā ASV (bet tagad jau arī Latvijā) prezidents jau ir bijis miljonārs pirms amatā stāšanās, kas, protams, noņem viņam raizes par dzīves apstākļiem pēc prezidentūras. Gandrīz visās demokrātiskās valstīs bijušie prezidenti turpina pildīt dažāda paveida savas valsts reprezentācijas uzdevumus, kuru apjoms mainās atkarībā no viņu starptautiskās reputācijas. Līdz mūža galam persona, kam īsāku vai garāku laika posmu ir bijis gods pārstāvēt savu valsti, tiek publiski atpazīta un identificēta kā konkrētās valsts bijušais prezidents vai prezidente.
Latvijas bijušam prezidentam (konkrēti VVF gadījumā) ir regulāri jāturpina veikt valsts reprezentācijas funkcijas, gan pašu mājās, gan starptautiskā arēnā. Draudzīgu valstu vēstnieki nāk pie eksprezidentes atvadu vizītēs pirms projām došanās no Latvijas un jaunie vēstnieki nāk pie viņas iepazīšanās vizītēs. Daudzas ārzemju augstas amatpersonas lūdz privātas tikšanās ar eksprezidenti savu oficiālo vizīšu laikā. Labdarības un citas organizācijas, kurās viņa darbojas kā aktīva locekle vai kā patronese, tur ierodas pārrunāt savu organizāciju darbību. Žurnālisti, gan pašmāju, gan ārzemju, nāk tur uz intervijām. Eksprezidentei lietošanā atvēlētais dzīvoklis tātad nebūt nav tikai atpūtā aizgājušas pensionāres privātā dzīves vieta, bet gan kalpo arī kā aktīvi izmantota publiskā telpa.
Pretēji iespējām privatizēt valsts īpašumā esošus dzīvokļus (ko savulaik izmantoja gara virkne gan valdības, gan Saeimas amatpersonas), dzīvoklis, ko Latvijas likumi paredz bijušo prezidentu lietošanai, nekādā ziņā nenonāk viņu privātā īpašumā, bet gan turpina piederēt valstij. Atliek vien gaidīt lai eksprezidents izlaistu garu, un dzīvoklis jau atkal būs brīvs citiem tā kārotājiem.”