Te gan varētu kašķīgi piezīmēt, ka liela daļa no tiem, kuri savas balsis atdeva par pašreizējo koalīciju, tieši balsoja, lai nekas nemainītos - tādā nozīmē, ka lai nebūtu šaubu par šīs valsts ģeopolitisko orientāciju nākotnē un Satversmes preambulā ierakstītā ievērošanu. Un, no šī viedokļa, nekas nav mainījies arī pēc vēlēšanām - uzlabojumu Ukrainā nav, Krievijas un Rietumu attiecībās arī nav, riski nav mazinājušies.
Runājot par iekšpolitiku, Saskaņas un Vienoti Latvijai pārstāvju paziņojumi, ka starpnacionālās attiecības valstī saasināsies, ir demagoģija divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja mājiens ir Nacionālās apvienības virzienā, tad apgalvot, ka folkloriste Kursīte, kas daudz rakstījusi par baltu un slāvu kultūras sakariem, vai akadēmiķis Buiķis, kultūras ministre Melbārde u. c. ir zvērīgi cittautiešu nīdēji, ir vienkārši smieklīgi. Otrkārt, viss liecina, ka, veidojot nākamo valdību, koalīcija tieši īpaši piedomā, lai nākamgad Latvijas prezidentūras ES periodā ieganstu konfliktiem būtu maksimāli maz.
Daži politiķi, atbildot uz jautājumu par pārmaiņām, piesardzīgi un diezgan nekonkrēti bilst, ka raitāk notiks pārmaiņas izglītības un veselības aprūpes nozarē, kur - tas tiek atzīts - temps varēja būt straujāks. Šī versija sadalāma divās daļās. Ja pārmaiņas tiek saprastas kā lielāks finansējums, esmu piesardzīgs. Kaut kāds palielinājums būs, tomēr vismaz pagaidām ir pārāk liela neskaidrība par ekonomikas izaugsmi un budžeta iespējām, lai runātu par būtisku kāpumu. Ja ar izmaiņām saprot jēdzīgāku nozares vadību, ir pamats zināmam optimismam. Kaut vai tādēļ, ka veselības aprūpe krietnu laiku ir dzīvojusi bez pilnvērtīga ministra un daļēji to var teikt arī par izglītību (Druviete zināmā mērā nodarbojās ar no priekštečiem saņemtā mantojuma revīziju). Liekas arī, ka nozaru pārstāvji ar "saviem" ministriem pēdējo gadu laikā ir tik daudz konfliktējuši, ka šajās savstarpējās vārdu kaujās, demisijas pieprasījumos u. c. ārējās formās visi ir noguruši un arvien vairāk ir konstruktīvu strīdu un debašu, kas jau ir cerīgi. Kašķi būs, bet saturīgāki.
Nevēlamas pārmaiņas varētu būt saistītas ar to - jā, atļaušos būt tik cinisks -, ka gan jau pēc gada pusotra pirms vēlēšanām zvērētais par lielāku finansējumu valsts aizsardzībai palēnām un klusi "piemirsīsies".
Vēlamās izmaiņas saistītas ar kādu Lemberga tēzi (gadās, ka viņam jāpiekrīt…): ""Papīri" mums gana labi, problēma ir to īstenošana dzīvē." Citiem vārdiem sakot, reālas un labas pārmaiņas būtu tās, ja politiskā vara mazāk fontanētu ar jaunām iniciatīvām un regulējumiem, toties iesākto novestu līdz galam. Plašākai sabiedrībai vienaldzīgākas, bet pārmaiņas būs arī tāpēc, ka ar saviem priekšlikumiem varas struktūras izmaiņām solījies (premjera lomas stiprināšana u. c. varas efektivitātei nozīmīgi jautājumi) nākt Valsts prezidents, kura idejas citi politiķi ignorēt nevarēs.