Zanders: «Kāda tam jēga?!»

Negrasos ieslīgt spriedelēšanā par iedzīvotāju patiesajiem ienākumiem, t. i., oficiāli nedeklarētajiem, vai par to, ka sava daļa atbildības par sociālo nedrošību ir jāuzņemas ne tikai pie visa un vienmēr vainīgajai «valstij», bet arī, piemēram, darba devējiem. Domāju, ka aina ir niansētāka, nekā to interpretē Juris Jansons, tomēr skaidrs, ka kopumā viņam ir taisnība.

Runa ir par ko citu. Pieļauju, ka tiesībsarga paustais daudzos izraisīja apmēram šādu reakciju: tas tāpat zināms, un, ja Jansona teiktais neko nemaina, kāda šādiem paziņojumiem jēga? Diezgan loģiska skepse, tomēr pieļauju, ka jēga tomēr ir, ja mēs runājam par demokrātiskas valsts funkcionēšanu vispār. Proti, ikvienā valstī, ja vien tā nav autoritāra, politiskā opozīcija aktīvi kritizē pozīciju, piepūstiem vaigiem aizstāv «sabiedrības intereses» utt. Normāla politiskā cīņa. Problēma tomēr ir tā, ka nojausma par šo kvēlo rūpju patieso pamatu – cīņu par varu – var laupīt šai kritikai leģitimitāti, ko dotu kritizētāja stāvēšana pāri politiskajām interesēm. Tādēļ ikvienā demokrātiskā sabiedrībā ir vēlams, lai būtu alternatīvas autoritātes – personības vai institūcijas –, kuru teiktajā vismaz nav jāmeklē kaut kādi slēpti zemteksti. Dažādās valstīs šīs autoritātes var būt dažādas – konstitucionālā tiesa, garīdzniecība, t. s. publiskie intelektuāļi (public intellectuals), ombudsmeņi utt. Šīs autoritātes varbūt tūlītēji neietekmē politiskos lēmumus, bet ir svarīga politiski neiekrāsota ekspertīze, viedoklis kā tāds.

Un te nu nonākam līdz nojausmai, ka Latvijā ar šādām alternatīvām autoritātēm ir pašvaki, rezultātā Jansons var krist uz nerviem, bet labi vien ir, ka vispār ir tāda tiesībsarga institūcija. Man grūti spriest par Jansona, tā teikt, bezpartejiskumu, tomēr par kristīgo konfesiju vietējo līderu un vienlīdz pašmāju publisko intelektuāļu «partejiskumu» nez kādēļ šaubu nav. (Jāakcentē, ka «partejiskums» te nav kaut kas a priori slikti vērtējams – ikvienam ir tiesības sliekties kādu ideoloģisku konstrukciju virzienā.) Mūsu Satversmes tiesa, manuprāt, alternatīvas autoritātes funkciju pilda labi, tomēr objektīvi mums nav tādu tradīciju, kā, piemēram, ASV, kur Augstākās tiesas tiesneši publiski izsakās par plašu jautājumu loku. Tiesībsarga – atšķirībā no, piemēram, intelektuāļa – priekšrocība ir arī tāda, ka tā tomēr ir likumdošanā iesakņota struktūra, nevis indivīds, līdz ar to arī tad, ja politisko lēmumu pieņēmēji tiesībsarga viedokli ignorē, tas ir ar būtiskākām sekām nekā kāda režisora vai komponista pozīcijas ignorēšana.