Mēģināšu paskaidrot domu, izmantojot piemēru no XIX gadsimta pirmās puses. Milānas iedzīvotājiem bija dziļi noriebušās austriešu varas iestādes (daļa Itālijas tolaik atradās Austroungārijas kontrolē). 1847. gada novembrī nobrieda doma iespītēt un samazināt varas ienākumus, attiecīgi Milānā ļaudis (pieļauju, vairumā gadījumu vīriešu dzimuma) atmeta smēķēšanu, lai kronim netiktu attiecīgie nodokļi. Tas izrādījās efektīvi, austrieši nolēma vietējiem, kā mūsdienās teiktu, paspēlēt uz nerviem un izdalīja savām militārpersonām Milānā cigārus demonstratīvai kūpināšanai ielās. Tas viss beidzās ar publisku konfliktu 1848. gada 2. janvārī, un tad jau revolūcija klāt, turklāt ne tikai Milānā (sk. jebkuru mācību grāmatu par 1848. gada revolūcijām). Tomēr tas jau ir cits stāsts, atgriežos pie milāniešu izvēlētās protesta formas.
Pieļauju, ka pīpēt atmetušie sevi ne par kādiem liberāļiem neuzskatīja, bet viņu rīcība atbilst liberālam domāšanas veidam. Mēģinot iedomāties sevi un laikabiedrus viņu situācijā, man nez kādēļ liekas, ka mēs - saglabājot uzstādījumu iegriezt varai - vienkārši meklētu iespēju nopirkt kontrabandas cigārus. Jo vara, protams, ir maita, tomēr pīpēt arī gribas. Milānieši izvēlējās to, ko briti sauc par fair play. Jā, mēs pretojamies, bet esam gatavi maksāt savu cenu, nevis vienkārši "apčakarēt" (t. sk. apmelot). Jo acīmredzot tika uzskatīts, ka citāda uzvedība - pat pret oponentu - sevi cienošam pilsonim nepiestāv.
Savukārt liberāļu vājais punkts - un tātad te jādomā par jaunu paradigmu - ir tas, ka viņi savā attieksmē pret oponentu balansē pilnīgi uz relatīvisma robežas. Šā gada 20. maijā Vīnes Humanitāro zinātņu institūtā notika britu vēsturnieka, liberāļa Timotija Gārtona Eša lekcija, kurā viens no klausītājiem skarbi pajokoja: Rietumu liberālis, saskaroties ar kanibālismu, saka: "Ā, nu tāda ir jūsu kultūra, tradīcijas, es respektēju jūsu citādību, jums ir visas tiesības būt kanibālam." Arī dzīvojot kaimiņu dzīvoklī. Skaidrs, ka šāda attieksme vairs neder, jo spēles noteikumiem ir jābūt. Bez tādiem, ciniski izsakoties, varbūt varēja iztikt agrāk, kad ļaudis tik intensīvi nevazājās pa pasauli un populācijas bija viendabīgākas. Šodien «ne mana cūka, ne mana druva» neder, jo cūkas un druvas ir kopējas. Savukārt lielākā liberāļu problēma ir formulēt, kas ir šo spēles noteikumu saturs reālās dzīves situācijās. Vienotībai ir pretenzijas uz zināmu intelektuālo resursu - tad tik uz priekšu!
Ieva
Jukums
cik tālu?