Sadzīviskā epizode uzvedināja dažas pārdomas daudz piesauktā referenduma sakarībā. Proti, ja turpinām epizodi, ko šim latviešu valodā bez problēmām runājošajam bērnam par «situāciju valstī» stāsta viņa vectētiņš. Baidos, ka kaut ko pilnīgi pretēju paša puišeļa izjūtām. Baidos arī - ja pie vakariņu galda vai televizora šis bērns ik vakaru dzird vienu, viņa paša spriedumi sāks mainīties, pat ja ikdienas pieredze tos neapstiprina. Un tieši šis puisītis dzīvos Latvijā tad, kad biedrs Lindermans & Co. jau būs pensijas vecumā vai devies uz citiem medību laukiem.
Tas pats, protams, attiecas uz latviešiem. Un, kad, apskaities par kārtējo melīgo propagandu, tētis onkulim Uldim mazā Jānīša klātbūtnē saka: «Jānoliek beidzot tie krievi pie vietas, esam galīgi aplaidušies ar tiem urlām,» - Jānītim diez vai paliks atmiņā ģimenes galvas taisnā sašutuma iemesls, toties tas, ka daļa no viņa vienaudžiem ir kaut kā sliktie, gan.
Latviešu bērnu gadījumā dažkārt ir vēl sarežģītāk: no vienas puses, vecāki neieaudzina latviešu valodas vērtības izjūtu, un rezultātā bērns pats ar paziņām cittautiešiem iet vieglāko ceļu un lieto krievu valodu, no otras puses, ir šī pieaugušo rūkšana, kas jaunajai paaudzei var radīt putru galvā (vecāki ar krievu kaimiņiem runā krieviski, bet labprāt izsakās par «krieveļiem»).
Īsi sakot, neaizmirsīsim, ka bērni viegli uztver un atceras kā būtisku to, ko pieaugušie sarunā dusmās, sarūgtinājumā, vienkārši palaižot muti. Neiekodēsim mītus un konfliktus nākotnē. Jācer, ka to saprot arī vecāki cittautieši.