Visvieglāk būtu par politikas pielīdzināšanu mākslai paironizēt. Proti, ja paveras uz mūsdienu mākslas vēsturi, redzam gadījumus, kad burtiskā nozīmē ekskrementi tiek glīti iepakoti un pārdoti par dārgu naudu, kad notiek viena sižeta nebeidzama štancēšana, kad māksliniekam PR un labi sakari ar kuratoriem un galeriju īpašniekiem palīdz vairāk nekā viņa talants. Tā teikt - nu jā, ir tā politika māksla, ir.
Patiesībā Brigmanis & Co., visticamāk, izrunājot šādu salīdzinājumu, nedomā par tēlotājmākslu vai literatūru. "Māksla" šajā gadījumā tiek saprasta kā spēja kombinēt, domāt trīs gājienus uz priekšu, būt pacietīgam, modri uztvert sabiedrības noskaņojumu utt. Lieto taču apzīmējumu "kara māksla", vai ne?
Un tomēr rodas sajūta, ka jēdzieni tiek lietoti kļūdaini, turklāt ne tikai konkrētajā politikas salīdzinājuma ar mākslu gadījumā. Varētu izveidot veselu politiskajā vidē lietoto jēdzienu aplamo pāru leksikonu.
Ar drosmi (vai izlēmīgumu) politikā nereti saprot nekaunību, cita viedokļa neuzklausīšanu, nerēķināšanos ar savas darbības sekām. Izmanīgums, prasme apspēlēt konkurentus tiek jaukta ar prātu. Uzskatu neesamība vai arī gatavība no uzskatiem viegli atteikties nez kādēļ tiek saukta par elastīgumu un atbildīgumu.
Politiskajā retorikā izveidojusies sistēma, lai politiķis jebkurā gadījumā būtu publikas acīs ieguvējs. Piemēram, ja viņš parlamentā nepārtraukti raušas tribīnē, tad viņš ir "aktīvs". Ja tieši otrādi, tad viņš "nav nekāds salmu kulstītājs". Ja viņš sastrādā aplamības, tad viņš "ir aizskāris ļoti nopietnas intereses" un jebkura kritika ir šo aizdomīgo "interešu" pretdarbība. Ja viņš nezina, ko kādā jautājumā darīt, tad politiķis ir nevis apmulsis, bet viņš "vispusīgi analizē situāciju". "Pieredzējis politiķis" ir ne tik daudz tas, kuram ir zināšanas par nozari, cik tas, kurš zina neformālo interešu savijumus, kura paša stiķi un niķi ir prognozējami. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Varētu teikt, ka iepriekš minētais tikai apstiprina labi zināmo - ka politika ir viena neuzticama padarīšana - un kas nu tur ko piktoties. Problēma ir tā, ka šī greizo spoguļu karaļvalsts agri vai vēlu sāk ietekmēt arī pārējo sabiedrību, precīzāk, to, ko mēs sagaidām no politikas. Mēs sākam vēlīgāk (spriežot pēc reitingiem) uzlūkot tādus politiķus, kuri vienkārši nav neko stulbu sadarījuši vai kuri darbojas sfērās (piemēram, ārlietas), kas mūs tieši neskar. Mums pielīp šīs savā būtībā bezjēdzīgās spēles ar vārdiem, un mēs ar cerībām veramies uz politiķiem, kuri lieto vārdu savienojumus "jāstrādā, nevis jāstrīdas", "ir jāspēj vienoties par kopīgu mērķi" utt. Nepiederēšana (bieži vien šķietama) politiskajai elitei jau liekas zināma iedrošinoša kvalitātes zīme.
Īsi sakot, savos retorikas pinekļos politikai patiesi ir izdevies mūs sapīt tā, ka var runāt par "augstu pilotāžu" vai arī dažu indivīdu izpratnē "mākslu".