Dažādos komentāros laiku pa laikam tiek veltīti pikti vārdi veidojumam ar nosaukumu Koalīcijas padome - ka tādas pirmskara Latvijā un arī pirmajā laikā pēc neatkarības atjaunošanas nav bijis utt. Labi, nebija - tika radīta. Ja spriež pēc valdības koalīcijas sadarbības līguma, kas parakstīts pērnā gada 25. oktobrī, pēdējā versija par Koalīcijas padomi teorētiski ir demokrātiskāka nekā iepriekšējās. Jo - 2.4. punkts paredz, ka padomes sēdēs pieņemtajiem lēmumiem jāatspoguļo četru piektdaļu no koalīcijas deputātiem Saeimā griba. Vai tā notiek praksē?
Partiju līderi, protams, dievosies, ka jautājumi vispirms tiek izrunāti frakcijās. Pat ja tā ir - kolēģi tiek informēti, ka būs tā un ne citādi, vai arī notiek balsošana, lai partijas pārstāvis padomē varētu ar tīru sirdsapziņu apgalvot, ka, jā, frakcija piekrīt? Un atkal - nekādu dokumentālu apstiprinājumu nav, atliek ticēt, ka padomē lemtais saskan ar frakcijas (kas, starp citu, nav visa partija...) izpratni. Tikai nez kādēļ laiku pa laikam kāds no deputātiem kādu strīdīgāku Saeimas vai valdības lēmumu žēlabaini vai sazvērnieciski komentē ar «nu, tāds bija frakcijas lēmums», dodot mājienu, ka viņš (viņa) jau nu gan pieder pie tās vienas piektdaļas no koalīcijas karapulka, kas nepiekrīt, bet... Lai nu būtu, tomēr dažkārt izvairīgo «es nemācēšu jums tā īsti komentēt» salasās tik daudz, ka disidentu viena piektdaļa sāk izskatīties vismaz pēc trim piektdaļām...
Paši koalīcijas deputāti droši vien negribēs atzīt, ka jūtas kā skrūvītes (vien opozīcija klaigā par «balsošanas mašīnu»), jo tas skan pazemojoši, bet patiesībā jau dzīvei nav nekādas vainas. Jādzīvo saticīgi. Un dzīvo ar. Cik reižu nav bijis miniskandāliņu par tautas kalpu ganīšanos citās pļavās plenārsēdes laikā un «pogas spiešanas» uzticēšanu kolēģiem? Parasti jandāliņu saceļ prese. Lai gan - palūgšu nesmieties - Saeimas kārtības ruļļa 15. (4) punkts saka: «Ikviens deputāts var pieprasīt sēdes vadītājam, lai tūlīt pēc reģistrācijas ar balsu skaitītāju līdzdalību tiktu pārbaudīta jebkura cita deputāta reālā klātbūtne sēdē.» Cik tādu taisnprātības gadījumu ir bijis? Un kā lai tādi būtu? Iet pret savējiem, kacināt frakcijas vadītāju? Te gan jāpiezīmē, ka minēto punktu nesteidz izmantot arī opozīcija, lai pačakarētu pozīciju (vai otrādi). Jo kāda jēga? Tāpat nobalsos, tāpat nav vērts strīdēties utt.
Īsi sakot, nav vērts gaidīt izpratni par rīcības brīvību no cilvēkiem, kuri paši, šķiet, ir diezgan ierobežoti savā brīvībā.