Diskusijas par to, ka Latvijā joprojām ir disproporcija starp humanitārajām zinātnēm un dabaszinātnēm, nav jauna. Pārmetumi parasti tiek vērsti vai nu pašu jauniešu, starp kuriem daudzi izvēlas it kā vieglāko ceļu, vai skolotāju, kuri nemākot dabaszinātnes (un eksaktās) saistoši pasniegt, virzienā.
Tomēr korektāk būtu teikt, ka problēma ir sabiedrības kopumā (prese, TV, izdevēji utt.) attieksmē pret šīm zinātnēm. Visu cieņu kolēģiem, kuri veido t. s. populārzinātniskos žurnālus, mēģinot radīt interesi ar, kā mūsdienās saka, seksīgām tēmām, tomēr tas objektīvi nevar būt sistemātisks izklāsts.
Var jau teikt, ka cilvēks, kurš interesējas, piemēram, par evolucionāro bioloģiju, vienmēr atradīs bagātīgu informāciju angļu, krievu vai kādā citā valodā, tomēr jārēķinās arī, ka šāds ceļš paredz svešvalodas zināšanu augstākā līmenī u. c. šķēršļus. Sliktākais ir tas, ka zinātņu vietā izdevēji un mediji piedāvā kaitīgu surogātu par dažādiem «noslēpumiem», «mīklām», anomālijām utt. (Iesaku novērtēt proporcijas pašmāju izdevniecībās un grāmatnīcās starp dažādiem praktiskās psiholoģijas vervelējumiem un akadēmiskās zinātnes sniegumu...)
Informatīvā telpa ir pārblīvēta ar blēņām par TV šovu dalībnieku gultas gaitām, savukārt cik ir interviju ar Latvijas astronomiem vai ķīmiķiem? Mums ir «pareiza dzīvesveida» pamācību plūdi un tukšums informācijā, kas attiecas uz apkārtējās pasaules funkcionēšanu no dabaszinātņu viedokļa.
Nav jau runa par tiem jauniešiem, kuri apzināti izvēlas studēt nehumanitārās zinātnes - ar viņiem viss ir kārtībā. Runa ir par pārējiem - ja viņi redz sabiedrības lielas daļas vienaldzīgo, nereti pat nievīgo attieksmi pret akadēmisko zinātni, tad nav jābrīnās, ka kļūdaini priekšstati, māņticība turpina pārmantoties, par spīti arvien jaunām tehnoloģijām, ar kurām apkaramies.