Tajos tālajos gados, kad vēl nebija datu aizsardzības, cilvēki paradoksālā kārtā bija atklātāki nekā šodien. Vismaz medijos tas bija lasāms diezgan skaidri, kamēr mūsdienās dažā glancētā izdevumā intervijas ar kādām sabiedrībā pazīstamām personām tiek pieteiktas kā "satriecoši atklātas", tak, aizlasoties līdz vietai, kur tai atklātībai vajadzētu nākt laukā, uzzini tikai intervētās personas nevēlēšanos atklāt, kas īsti ir bijuši tie lielie pārbaudījumi pēdējā laika dzīvē, kas likuši bezmaz vai pārvērtēt vērtības. Arī politiķi pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija daudz atklātāki un runāja vienkāršajam lasītājam saprotamā valodā, kamēr tagad no daža laba dzirdam tikai mantras par "zaļo kursu", "klimatneitralitāti" un tamlīdzīgi vai arī spēju vairākas stundas runāt, nepasakot vispār neko. Lai gan Eiroparlamenta vēlēšanas ir garām, nesaukšu, kurās partijās šie jaunrunas speciālisti izpaudās visvairāk, neviens nav muļķis un pats to ierauga, ja vien grib redzēt, nevis akli piederēt pie gaišās, iekļaujošās nākotnes virzienā no nepareizās un sociāli netaisnīgās pagātnes prom dipinoša aitu bara.
1994. gada 4. jūnija SestDienā tāda intervija, kuru šodien dēvētu par "satriecoši atklātu", bet tolaik par vienkārši godīgu sarunu, bija ar vienu no tobrīd redzamākajiem politiķiem – Saeimas Latvijas ceļa frakcijas vadītāju Andreju Panteļējevu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 11. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00