ЯRmarka turpināsies sadarbībā ar augstskolu beigušajiem

Daudzus pārsteidza ziņa, ka Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) atteikusies no sadarbības ar jums kā studentu darbu izstādes, tirdziņa, labdarības akcijas ЯRmarka rīkotājiem un tā vietā rīkos savu, līdzīga formāta pasākumu.

Jā, tas arī mums bija pārsteigums. Piezvanīja un nostādīja fakta priekšā, ka tāds lēmums ir sapulcē pieņemts.

Īsi pirms pasākuma?

Var tā teikt. Divus mēnešus pirms pasākuma.

Un kāds iemesls?

Pēc tam, kad LMA nomainījās vadība, bija jūtams, ka viņiem ir savs redzējums par to, kādam šim pasākumam jābūt. Viņi vēlējās vairāk atlasīt studentu darbus, vēlējās ieviest to papildu izvērtēšanu, lai akadēmiju reprezentētu labākie. Jau pagājušajā gadā katedras iesaistījās, lai izvērtētu studentu darbus, mudinātu viņus iesniegt labāko no labākā, nevis visu, kas ir.

Kā jūs iepriekš organizējāt to, lai ir labākie no labākajiem?

Mūsu pieeja bija diezgan demokrātiska – mēs mudinājām dalībniekus pašus izvērtēt un iesniegt vislabākos darbus.

Bet ЯRmarka zīmols ir jūsējais? Ja LMA ko līdzīgu pati rīko, tam jābūt jau ar citu nosaukumu?

Jā, tas ir mūsu radīts zīmols. Jo mēs šo pasākumu ideju aizsākām. Līdz tam LMA bija kādreiz bijušas studentu darbu skates, pēc kurām arī, kā saka, cilvēki no malas tika aicināti, piedāvāta iespēja iegādāties darbus. Mana māsa tolaik studēja akadēmijā, zināju, ka ir vajadzība pēc kaut kā lielāka, jo skatēs nonāca maza daļa no jaunradītā, studentiem darbi katru gadu tikai krājās un krājās, neviens cits tos reāli neredzēja. Runājām ar tā laika rektoru un prorektoru, viņi uzstādīja savu nosacījumu – ja piekritīs 70 studenti piedalīties, tad varēsim rīkot.

Lai būtu pietiekami liela pārstāvniecība?

Lai nav tā, ka uz vietas nevienu neinteresē. Mēs sadarbībā ar reklāmas aģentūru izveidojām iekšējo kampaņu, kas saucās "Kļūsti slavens vēl pirms nāves!", lai uzrunātu studentus aizpildīt anketiņu, ka viņi grib izlikt savus darbus šajā pasākumā. Atsaucība bija gana liela.

Man liekas, ЯRmarkas padarījušas LMA par daudz pieejamāku plašākai publikai. Tā doma jau arī bija tuvināt studentu mākslu vai mākslu vispār pārējiem, parastajiem cilvēkiem, ja tā var teikt. Jo bieži vien galerijās ir tā sajūta, ka viss jāsaprot, jāzina gan mākslinieks, gan stili u. tml. Šeit ir tas "burziņš" tieši tāds, ka tu ej un tajā mākslā "rocies", neviens nevērtē, vai tu ko saproti vai ne. Kas saprot, tie meklē savas pērles, bet neērti nejūtas arī tie, kas attālāki no mākslas, nav eksperti, vairāk ļaujas izvēlei pēc tā, kurš darbs viņus uzrunā. Un, protams, arī studentiem ar to ir milzīgs ieguvums, jo tā ir iespēja viņiem sastapties ar publiku...

Redz, pēc kā ir pieprasījums, pēc kā nav.

Varbūt šis aspekts ir tas, kas satrauc LMA vadību, varbūt viņi domā, ka studenti pārāk sāk skatīties uz to, kas cilvēkiem patīk. Droši vien pasniedzējiem šajā ziņā ir sava daļa taisnības, iespējams, ka tā arī ir. Bet jāņem vērā arī tas, ko studenti saka, – viņiem arī ir kaut kā jāizdzīvo un arī pēc LMA jāturpina ar savu darbu nopelnīt. Ir jau tādi, kas uzreiz ļoti skaidri atrod savu virzienu, citi meklē vēl ilgi, varbūt turpina meklēt pēc akadēmijas vai varbūt arī pamet radošo darbību.

Finansiālā puse neradīja domstarpības? Jūs ar šo pasākumu nopelnījāt, arī studenti, bet varbūt LMA satrauca, ka pārāk maza tiesa tika viņiem?

Par naudas sadalījumu īsti diskusijas nebija, jo 80% ienākumu palika pie darbu autoriem. Mēs ieturējām nelielu procentu, lai varētu nodrošināt pasākumu. Bet bija vēlme arī to pusi sakārtot – lai būtu elektroniskas norēķināšanās iespēja.

Varējāt to nodrošināt?

Varbūt nebijām pietiekami atsaucīgi uz to, jo no mūsu puses izskatījās, ka tas nav tik vienkārši. Bet tas nebija uzstādīts kā ultimāts, kā nosacījums sadarbībai.

Tāpat LMA vadībai ir savs redzējums par to, kā vajadzētu citādi izkārtot darbus. Mēs gan, no praktiskā viedokļa pieejot, neredzējām pamatojumu tam, lai iekārtojumu mainītu, jo jāņem vērā, cik ļoti daudzi darbi ir jāizvieto.

Kāpēc gribēja, lai citādi izkārtojat?

Lai esot jūtams, ka kaut kas akadēmijā mainās. Viņi jau pārcēluši vēsturiskajā vietā sardzi, pie aulas nojaukta dubultsiena, atjaunojot vēsturiskajā veidā, – tas viss ļoti labi. Taču, runājot par ЯRmarka, mēs uz to skatāmies no praktiskā viedokļa, mums likās, ka nav īsti pamatojuma tam, lai iekārtojumā pēkšņi taisītu revolūciju.

Jārēķinās arī ar apmeklētāju ērtībām?

Jā. Tāpat, ja izvēršas plašumā, rodas papildu problēmas, piemēram, jādomā, kā visu apsargāt.

LMA nu gatavojas paši šo pasākumu rīkot. Mulsina gan tas, ka viņu pasākuma nosaukums JAUNmarka ļoti atgādina jūsu ЯRmarka...

Jā, manuprāt, nav īsti korekti nosaukt pašu rīkoto pasākumu tik līdzīgā veidā. Tiešām fonētiski ir ļoti liela līdzība, cilvēks, kurš ļoti neiedziļinās, uzreiz var nemanīt atšķirību starp vārdiem "jarmarka" un "jaunmarka". Ir gan dzirdēts, ka tas būšot tikai pagaidu nosaukums, bet tāpat domāju, ka tas speciāli izvēlēts, lai šobrīd būtu pēc iespējas līdzīgāks – lai cilvēkiem liktos, ka viss ir tā, kā parasti.

Bijāt jau sākuši strādāt pie šī gada pasākuma? Vai no tā, ka jums uzteikta sadarbība, radās kādi zaudējumi?

Vēl ne. Bijām gatavi runāties. Mums vienkārši ir jau iestrādes, ko gadu no gada turpinām izmantot.

Arī studenti savus darbus vēl nebija pieteikuši?

Vēl ne. Tā ka tas bija pēdējais brīdis, kad pieņemt lēmumu no viņu puses. Mums šī pasākuma rīkošana bija ierasta, es domāju, viņam gan tas ir liels izaicinājums divu mēnešu laikā, bez pieredzes praktiskajā organizēšanā.

Bet, no otras puses skatoties, man ir prieks, ka notiek pārmaiņas, jo tagad viņiem ir izaugsmes iespējas un liels izaicinājums un arī mums ir iespēja kaut ko mainīt. It kā piespiedu kārtā tas sanāk, bet tomēr. Es domāju, ka šis projekts 16 gadu laikā ir ļoti daudz laba darījis gan akadēmijai, gan studentiem, gan mums ir lieliska pieredze.