Pagājušajā gadā tika pieņemta Eiropas Savienības direktīva autortiesību jomā, kura tiek vērtēta ļoti neviennozīmīgi. Arī Eiropas Parlamenta deputātiem bija ļoti atšķirīgi viedokļi. Kāds ir jūsu skatījums uz šo direktīvu, un kuri ir ieguvēji un kuri – zaudētāji?
Pietiekami atšķirīgo viedokļu sadursmes rezultātā pieņemtā direktīva ir vairāku kompromisu rezultāts. Pašlaik ir grūti pateikt, kurš iegūs un kurš zaudēs. Izšķiroši svarīgi būs tas, kā direktīvu ieviesīs katra Eiropas Savienības dalībvalsts un kā šīs normas tiks piemērotas praksē. Strīdi bija par diviem direktīvas noteikumiem. Viens bija par preses izdevēju tiesībām attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē. Šādu jaunu tiesību paredzēšana nozīmē, ka turpmāk preses izdevējiem būs autortiesības uz preses izdevumu izmantošanu interneta vidē, kas būs spēkā divus gadus no preses izdevuma publicēšanas brīža. Lielas diskusijas bija gan par pašu tiesību nepieciešamību, gan arī par to tvērumu. Šo tiesību ieviešana nozīmē, ka tādiem ziņu apkopotājiem kā Google News un mediju monitoringa pakalpojumu sniedzējiem turpmāk vajadzēs saņemt preses izdevēju atļauju, lai tiešsaistē publicētu kāda preses izdevuma izvilkumu. Par šo normu bija bažas, kā tas ietekmēs tos izmantotājus, kas pārpublicē fragmentus no preses izdevumiem nekomerciālām vajadzībām, piemēram, Vikipēdiju. Līdz ar to tika izdarīta atruna, ka tas attieksies tikai uz izmantošanu komerciāliem mērķiem. Tas nozīmē, ka tas neattieksies, piemēram, uz dažādu iestāžu mājaslapām, tiešsaistes enciklopēdijām un, piemēram, privāta lietotāja Facebook profilu.
Vai ir noteikts, cik garam jābūt šim izvilkumam, lai būtu jāsāk maksāt autoratlīdzību?
Direktīva šajā ziņā ir ļoti nekonkrēta un noteic, ka preses izdevēju tiesības neattiecas uz atsevišķiem vārdiem un ļoti īsiem fragmentiem, kā arī uz hipersaišu ievietošanu. Tas, ko nozīmē "ļoti īss", jau būs prakses jautājums. Jāteic, ka jau pašlaik autortiesību jomā par līdzīgiem jautājumiem, kad ir bijis jānosaka, cik ir minimālais darba apjoms, lai darbu varētu aizsargāt, ir bijušas vairākas tiesvedības. Un par literāru darbu fragmentu izmantošanu ir bijis arī Eiropas Savienības Tiesas spriedums, kurā tika atzīts, ka 11 vārdu garš literāra darba fragments var būt aizsargāts ar autortiesībām un attiecīgi par tā izmantošanu ir jāmaksā autoratlīdzība. Tā ka citēto preses izdevumu fragmentu garuma noteikšana būs prakses jautājums. Direktīvā ir uzsvērts, ka minētās autortiesības neattieksies uz dažādu blogu autoriem. Tās būs vienīgi preses izdevējiem.
Kas bija otrs strīdus ābols?
Runa ir par dažādu interneta platformu, piemēram, YouTube, darbību un par to, vai šo platformu turētāji ir atbildīgi par lietotāju nelikumīgi augšupielādētu saturu.
Vai tas attiecas arī uz Twitter un Facebook?
Jā. Dažādu bažu rezultātā, ka jaunais regulējums būtiski apgrūtinās mazas platformas, direktīvā šo normu sašaurināja, nosakot, ka tā attieksies tikai uz tām platformām, kas satur ievērojamu daudzumu ar autortiesībām aizsargātu darbu vai blakustiesību objektu (piemēram, skaņu ierakstu). Ievērojamo daudzumu noteiks, ņemot vērā gan darbu daudzumu, gan sasniegto auditoriju. Direktīvā arī noteikts, ka samazināts pienākumu apjoms ir piemērojams tām platformām, kuras savus pakalpojumus piedāvā mazāk par trim gadiem un kuru apgrozījums ir mazāks par desmit miljoniem eiro. Līdz ar to visdrīzāk nevienu no Latvijas interneta platformām minētā norma neskar. Ja runā, piemēram, par YouTube, tad labā ziņa šādu platformu lietotājiem ir tā, ka par atļauju augšupielādēt kādu saturu ir jāparūpējas platformas turētājiem, nevis lietotājiem. Lielākā kritika bija par to, ka jaunais regulējums platformām faktiski uzliek pienākumu ieviest augšupielādes filtrus, kas automātiski liegs pieeju nelikumīgi augšupielādētam saturam. Izskanēja viedokļi, ka tas būtiski ierobežo vārda un izteikšanās brīvību.
Viena no aktīvākajām augšupielādes filtru kritizējām bija tā laika Eiropas Parlamenta deputāte no Vācijas Pirātu partijas Jūlija Reda, kas uzsvēra, ka tādējādi tiek nepamatoti ierobežota, piemēram, dažādu parodiju vai mēmju izplatība, kas ir kritiski svarīgi interneta un vārda brīvībai. Jo augšupielādes filtri vienkārši nespēs atšķirt, ka tā ir parodija vai mēme.
Ņemot vērā šo kritiku, direktīvā ir iestrādāta norma – ja saturs tiek bloķēts, tad platformas turētājam ir jānodrošina iespēja to apstrīdēt, turklāt šī sūdzība ir jāpārbauda cilvēkam. Ir arī uzsvērts, ka šis regulējums nedrīkst ierobežot brīvību citēt, kariķēt un parodēt. Protams, ir jautājums, vai filtri to atpazīs, vai nebūs tā sauktais overblocking, proti, likumīgi ievietota satura bloķēšana. To, protams, nevar izslēgt. Tādēļ ir šis apstrīdēšanas mehānisms.
Taču pārsūdzēšana ir gara. Ja tiek radīta mēme par kāda politiķa uzstāšanos kādā televīzijas raidījumā, tad tā ir aktuāla tūlīt, tā teikt, uz karstām pēdām. Apstrīdēšana noteikti būs samērā laikietilpīga, un, ja arī tiks dota atļauja, jau būs par vēlu, jo tas vairs vienkārši nebūs aktuāli.
Tā, protams, ir problēma.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 19. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Jānis
prokurors Vioriks