No fonda veidotajā filmā demonstrētās sarakstes starp Hodorkovska tuvāko līdzgaitnieku un viņa “netīro darbu veiceju” jau kopš Jukos laikiem Leonīdu Ņevzļinu un personu, kura nolīgta tehniski noorganizēt brutālo uzbrukumu Navaļnija līdzgaitniekam Dmitrijam Volkovam šā gada martā Viļņā, izriet, ka ap to pašu laiku no pērnā gada septembra līdz decembrim plānots ar kukuļa palīdzību panākt, lai Latvijas Valsts policijā tiktu ierosināts kriminālprocess pret vēl vienu Navaļnija komandas cilvēku - fonda bijušo izpilddirektoru Vladimiru Ašurkovu.
Ņevzļina sarakstē, par kuras autentiskumu pārliecību paudis starptautiski respektētais izmeklējošais žurnālists Hristo Grozevs, pērnā gada 12. decembrī izpildītājs atskaitās, ka “krimināllietu pret Ašurkovu bija jāierosina jau pirms trim nedēļām, kavēšanos pamato ar prokurora maiņu Rīgas rajona prokuratūrā” un “rezultātu” sola “ne vēlāk kā 15.decembrī”.
Vēl iepriekš, 4.septembrī Ņevzļinam tiek nosūtīts “baltiešu cenrādis” [расценки прибалтов]. Krimināllietas ierosināšana pret vienu līdz divām personām maksājot 50 tūkstošus, šis pakalpojums - krimināllietas uzsākšana sevī ietverot pieeju personas sarakstēm, epastiem, telefoniem utt., iespēju uzlikt arestu personas kontiem un īpašumiem, izsludināt starptautiskā meklēšanā, piemērot drošības līdzekli. Noprotams, ka krimināllietu pret Ašurkovu plānots ierosināt, atrodot ko kompromitējošu viņa darījumos, kas veikti caur tobrīd jau slēgto Baltic International Bank, jo tiek nosaukta cena - iegūt pilnu šīs bankas klienta juridisko lietu maksāšot 15 tūkstošus.
Ģenerālprokuratūra uz izskanējušo reaģēja jau piektdien paziņojot, ka “pirms dokumentālajā filmā izskanējušo apgalvojumu izvērtēšanas prokuratūra informāciju nesniegs”. Savukārt Valsts policija ziņu aģentūrai LETA jau piektdien bija gatava paziņot, ka “kategoriski noraida paustos apgalvojumus par iespējamu policistu korupciju”. Arī policija no plašākiem komentāriem atturēšoties, kamēr savu pārbaudi nebeigs kompetentās iestādes.
Lai gan ne prokuratūra, ne Valsts policija nesniedz nekādus skaidrojumus par filmā ietverto apgalvojumu, ka Ašurkova pratināšanā Lielbritānijā piedalījušies arī Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, pēc Dienas rīcībā esošās informācijas, šis apgalvojums atbilst patiesībai. Ašurkova pratināšanā, kas šā gada 19.martā notika britu Serious Fraud Office, kas specializējas nozīmīgu korupcijas, kukuļošanas un krāpšanas gadījumu izmeklēšanā, tostarp sadarbojoties ar citām valstīm tiesiskās palīdzības lūguma ietvaros, patiešām piedalījies viens Latvijas prokurors un divas Valsts policijas darbinieces. Runa ir par prokuroru Dmitriju Troicki, Valsts policijas galveno inspektori Inesi Hofmani un Valsts policijas vecāko inspektori Tatjanu Gordinu. Tādējādi, pat, ja Valsts policija uzstās, ka kriminālprocess pret Navaļnija fonda bijušo izpilddirektoru Ašurkovu ierosināts tiesiski un faktoloģiski pamatoti, mūsu tiesībsargājošajām iestādēm, lai noņemtu korupcijas aizdomu ēnu, būs vēl daudz, kas jāizskaidro, piemēram, tas, kā par gaidāmajām darbībām varēja zināt trešās personas.
Pagaidām Latvijas amatpersonas, tostarp politiķi uz Navaļnija komandas nomesto spridzekli izvēlējušās reaģēt ar kapa klusumu vai kā Valsts policijas gadījumā “kategoriski noraidīt apgalvojumus par korupciju” vēl pirms vispār notikusi kāda pārbaude. Tikmēr Lietuvas prezidents Gitans Nausēda pirmdien paziņoja, ka Lietuvā tiks atbildīgi izvērtēti cietumā mirušā Krievijas opozīcijas aktīvista Alekseja Navaļnija komandas apgalvojumi par to, kas Viļņā sarīkoja uzbrukumu viņu sabiedrotajam Leonīdam Volkovam.
Visas trīs Ašurkova pratināšanā iesaistītās prokuratūras un Valsts policijas amatpersonas ir ļoti pieredzējušas, savu karjeru sākušas jau pirms 20 un vairāk gadiem, bet plašāka informācija publiski pieejama tikai par Troicka un Gordinas darbību. Prokurors Dmitrijs Troickis, spriežot pēc valsts amatpersonas deklarācijas, līdz 2023.gadam strādājis Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētajā prokuratūrā. Viņa vārds iepriekš publiski izskanējis saistībā ar vismaz divām skaļām krimināllietām. Pirmā no tām ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija caur Swedbank laikā līdz 2017.gadam, kur apsūdzības tika celtas 11 personām, tostarp bijušajiem bankas darbiniekiem. Otra skaļākā krimināllieta, par kuru ir ziņas, ka apsūdzību tajā uzturēja Troickis, bija lieta par futbola spēļu rezultātu negodīgu ietekmēšanu.
Savukārt Valsts policijas vecākās inspektores Tatjana Gordina vārds izskanēja saistībā ar tā arī pēc būtības neizmeklētajām aizdomām pret tolaik ietekmīgo politiķi, kādreizējo KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieku Juri Jurašu (JKP). Tieši Tatjana Gordina 2021.gada rudenī nosūtīja atbildi uz bijušās PNB bankas uzraudzības padomes locekļa, kādreizējā Vācijas ārējā izlūkdienesta vadītāja Augusta Hanninga iesniegumu, kurā viņš liecināja par iespējamu korupciju un citām nelikumībām bankas likvidēšanas procesā, tostarp par Jurašam samaksātajiem 500 000 eiro, lai viņš kārtotu lietas bankas lielākā akcionāra Grigorija Guseļņikova interesēs. Tatjana Gordina liecinieku informēja, ka Valsts policija viņa iesniegumu izskatījusi un piecas dienas vēlāk pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. JKP tolaik bija valdības koalīcijas partija un Juraša partijas biedrs Jānis Bordāns ieņēma tieslietu ministra amatu. Pats Jurašs, būdams Saeimas deputāts, kādu laiku gan vadīja Juridisko komisiju, gan pildīja Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu.
Latvijā par valdošo naratīvu, kā uztvert Navaļnija komandas izmeklēšanu, ātri vien kļuva vienkāršota attieksme, ka mums nav jāiesaistās šajos krievu opozīcijas cilšu karos par to, kurš spēlēs pirmo vijoli pēc Navaļnija nāves - viņa atraitne Jūlija Navaļnija kopā ar pretkorupcijas fonda komandu, Mihails Hodorkovskis vai varbūt kāds cits, piemēram, no ieslodzījuma Krievijā nule izbrīvētais Vladimirs Kara-Murza, - kurš baudīs augstākā līmeņa sakarus Rietumu galvaspilsētās, apspriežot Krievijas nākotni pēc kara un apgūs Rietumu asignēto finansējumu, kas lielā mērā nodrošina Putina oponentu politisko darbību emigrācijā.
Arguments? Visi viņi esot pār vienu kārti metami, neatkarīgi no tā, vai izmanto 90.gadu bandītiskās metodes, kā to Hodorkovska nometnei savā izmeklēšanā pārmet Navaļnija komanda, vai ir neslēpti impēristi, kuriem vairāk rūp savstarpējo sīko rēķinu kārtošana, nevis patiesie Krievijas izraisītā kara upuri - ukraiņi, kā tiek pārmests Navaļnija nometnei.
To papildināja pozīcija, ka Navaļnija komandas izstāstītais stāsts ir tik samudžināts, neticams un pretrunu pilns, ka drīzāk izklausās pēc sazvērestības teorijas, kuru apspriest, kur nu vēl analizēt vai pārbaudīt nozīmē riskēt nonākt muļķa lomā. Tam klāt nāca piesardzība nekļūt par noderīgo idiotu ļoti ticamā FSB provokācijā, īpaši tādēļ, ka aizdomas par Krievijas specdienestu tiešu iesaisti visā šajā samudžinātajā stāstā savā izmeklēšanā piesauca pati Navaļnija komanda. Galu galā, izmeklēšanas versija, ko arī apstiprina Ņevzļina sarakste ar izpildītajiem, bijusi piekauto Volkovu klusiņām no Rīgas ostas ar kuģi nogādāt Krievijā FSB nagos. Arī šim pakalpojumam tiek nosaukts cenrādis - 12 tūkstoši plus iztērētā degviela.
Arī krievu opozīcijas informatīvajā burbulī, neatkarīgi no tā, cik atšķirīgs bija analizētāju vērtējums par Navaļnija un Hodorkovska nometņu konfliktu, pārsvarā valdīja vienprātība tajā, ka lielākais ieguvējs no šiem krievu opozīcijas “cilšu kariem”, ir Kremlis un tā specdienesti, jo notikušais tā vai citādi diskreditē visas iesaistītās puses un tos sašķeļot novājina.
Viena no galvenajām lietām, ko var uzskatīt par Navaļnija komandas stāsta vājo vietu vai, kurai vismaz grūti noticēt, nesalaužot ziņu virsrakstiem sekojoša vidusmēra pilsoņa priekšstatus par to, kam viņš ir gatavs noticēt, ir vēršanās pret Mihailu Hodorkovski. Vēršanās vismaz netieši, - izvirzot Hodorkovska tuvākajam lokam apvainojumus uzbrukumu, nolaupīšanas mēģinājumu, pasūtījuma kriminālprocesu un kompromatu karu organizēšanā pret Putina režīmam muguru uzgriezušajiem, sākot no Navaļnija komandas, līdz citiem Krieviju pametušajiem miljardieriem. Ņevzļina sarakstē tiek kalkulēts, kā par kukuli safabricētajam Ašurkova kriminālprocesam pievilkt klāt Latvijā dzīvojošo Pjotru Avenu, “bet, lai neizskatītos mākslīgi”, izpildītāju pabrīdina Ņevzļins; paralēli tiek kalti plāni, kā ieriebt un atņemt Spānijas pilsonību Vladimiram Gusinskim, sūtītas atskaites par abus iepriekšminētos kompromitējošiem rakstiem un video Latvijas portālos.
Bijušais krievu oligarhs” ir augstākais, ko mediji Rietumos, arī Latvijā ikdienā mēdz piekabināt Hodorkovska vārdam. Viņš tiek uztverts kā “pareizās” krievu opozīcijas gravitācijas centrs Rietumos, ne tikai personisko ambīciju un pieejamo resursu dēļ, bet arī pateicoties izvēlētajai asajai proukrainiskajai retorikai, kas īpaši baltiešu ausīm šķiet pārliecinošāka un tīkamāka, nekā Navaļnija komandas dažuprāt slēpti impēriskā mentalitāte, kas vairāk egoistiski aptekalē krievu pašu sarežģītās attiecības ar šo karu, mazāk runā par “krievu pasaules” izplešanās plāna izraisītā kara īstajiem upuriem Ukrainā. Turpretī Ņevzļins ik dienu tviterī velta ierakstus par “Putina teroristiem”. Tikmēr 90.gadu Krievijas mežonīgo privatizāciju pieredzējušie, par Ņevzļinu izsakās kā par cilvēku, kuram Hodorkovskis no pirmās dienas uzticējis “netīro darbu” veikšanu.
Vairuma apziņā vismaz Rietumu pasaulē Hodorkovskis pēdējos 10, ja ne visus 20 gadus iesakņojies kā ne tik sen vēl politieslodzītais un Putina oponents Nr.1, īpaši jau pēc Alekseja Navaļnija nāves. Pa tiem 10 gadiem, kurus Hodorkovskis pavadīja ieslodzījumā Krievijas kolonijās (no 2003.gada oktobra līdz 2013.gada decembrim), sociāli un politiski aktīva ir paguvusi kļūt paaudze, kam viņa vārds nozīmē vienu no Putina politiskās opozīcijas redzamākajiem simboliem, nevis ar Jeļcina un vēlāk Putina varas gaiteņiem saaugušu oligarhu, kuru 90.gadu negodīgā, korupcijā balstītā naftas ieguves uzņēmumu prihvatizācija padarīja par vienu no pasaulē bagatākajiem miljardieriem.
Gluži objektīvas šaubas par to, vai Hodorkovskis atsēž sodu par nodokļu apiešanas shēmām un citiem ekonomiskiem noziegumiem, vai ir politieslodzītais, radīja Putina režīma beztiesiskums un pieļautie pārkāpumi tā dēvētās Jukos lietas iztiesāšanā, ko fiksēja arī starprautiskas institūcijas. Turklāt vēršanās pret Hodorkovski sākās tikai pēc tam, kad viņš publiski atļāvās oponēt Putinam un pieteica personiskas politiskas ambīcijas, lai gan Hodorkovska saimnieciskās darbīnas metodes, par kurām vēlāk tika tiesāts, bija zināmas jau krietni iepriekš.
Jau divus gadus pēc Hodorkovska atbrīvošanas Krievijā pret viņu tika izvirzītas apsūdzības 1998.gadā notikušās Ņeftejuganskas mēra Vladimira Petuhova slepkavības organizēšanā - mērs tika nogalināts pēc tam, kad protestēja, ka Hodorkovska privatizētā naftas kompānija apiet nodokļu nomaksu. Krimināllietās, kas ir saistītas ar šo slepkavību, notiesāts un vēl aizvien izcieš cietumsodu bijušais Jukos drošības dienesta vadītājs Aleksejs Pičugins, kā arī aizmuguriski, jau 2003.gadā uz Izraēlu emigrējušais Jukos akcionārs un Hodorkovska biznesa partneris Leonīds Ņevzļins, kura atbildības joma naftas kompānijas vadībā attiekusies arī uz drošības jautājumiem. Bet šī nav vienīgā slepkavība, kas inkriminēta Ņevzļina padotajam Pičuginam - apsūdzības ietver virkni slepkavību, slepkavības mēģinājumu un spridzināšanas. Šis paspilgtina Navaļnija komandas izmeklēšanas iedoto kontekstu, bet pret to vienmēr būs pretarguments, ka apsūdzības izvirzīja un Hodorkovska drošības dienesta vadītāju Pičuginu cietumā iesēdināja tā pati beztiesiskā sistēma, kas šodien uz koloniju sūta par jebkuru uzdrīkstēšanos nosodīt iebrukumu Ukrainā.