"Aitkopībai ir nākotne," ir pārliecināts koknesietis un skaidro, ka, attīstoties ģenētiski modificēto pārtikas produktu ražotājiem, bioloģiskās saimniecības, viņaprāt, kļūs arvien populārākas un to produkcija - arvien pieprasītāka.
Zemkopības ministrijas (ZM) dati liecina, ka pēdējos gados aitkopības nozare attīstās. To apliecina aitu skaita palielināšanās, ko pozitīvi ietekmē pieaugošais pieprasījums pēc augstvērtīgas aitas gaļas gan vietējā, gan ārējā tirgū, kā arī dzīvu aitu eksports uz Eiropas Savienības (ES) valstīm. Sākotnēji aitkopības nozare bija orientēta galvenokārt uz vilnas ražošanu un aitu gaļa tika uzskatīta par blakusprodukciju, turpretim tagad par pamatprodukciju kļuvusi tieši aitas gaļa. Turklāt ZM ir pieņēmusi lēmumu no 2015. gada ieviest īpašu atbalstu aitkopības nozarei, lai stimulētu kvalitatīvas aitas gaļas ražošanu. Tiesa gan, paredzētie atbalsta nosacījumi vēl saskaņojami ar Eiropas Komisiju.
Ir vēl kāds būtisks aspekts, kas visnotaļ labi raksturo aitkopību - tā ir ļoti romantiska padarīšana. It sevišķi, ja saimniecība un tās rīcībā esošās pļavas 100 ha platībā atrodas starp trim upēm, kuras satek kopā, - Pērsi, Pelavu un Rēciju. Te ir gan krūmaini upes ieloki, gan iekoptas zāļainas ganības, ir arī purvainas teritorijas, kurās lekna zāle nevēlas augt. Pārstaigājot Pelavu saimniecības plašumus, pārņem nesteidzīguma izjūta - dabā elpo miers, arī aitas ir rāmas, un jāpiekrīt Aigara Kalniņa vārdiem: "Man te dikti patīk. Romantiska vieta." Viņš gan pēc brītiņa piebilst: "Nav nekāda vaina, vai ne? Tikai naudu nevar nopelnīt." Redzot manu izbrīnu, viņš nosmej: "Nu nevar gan! Nepārtraukti jāiegulda - tehnikā, aploka labošanā. Lūst stabiņi, drātis arī salūst, jāiegulda un atkal jāiegulda... Esmu sapratis, ka nekad nebūs tā, ka ieguldījumi reiz beigsies. Tomēr esam gandarīti, ka saimniekošana nenes zaudējumus. Kad būs tā, ka no aitu audzēšanas vien varēsim arī iztikt, tad savu pamatdarbu celtniecībā metīšu pie malas. Domāju, ka arī bērni, saskatot perspektīvas, labprāt nodarbotos ar aitkopību, bet pagaidām tikai no aitkopības dzīvot nevar, ir risks nomirt badā." Vaicāts, vai valsts atbalsts zemniekiem ir pietiekams, aitkopis noteic: "Vairāk nevar gribēt. Atbalsts ir labs. Man saimniecībā vēl pat nebija aitu, kad jau, pateicoties ES projektiem, ieguvām naudu kūts celtniecībai. Tas bija milzu atspaids, lai vispār sāktu saimniekot."
Par aitkopības nozari aktīvu interesi izrādot arī ārvalstu uzņēmēji, Dienu informē Zemkopības ministrijā, bet arī ārvalstu uzņēmējiem jāatzīst realitāte - tāpat kā daudzām citām lauksaimniecības nozarēm, arī aitkopībai, lai tā būtu ienesīga, ir nepieciešami lieli ražošanas apjomi.
Plašāk lasiet Ingas Zalvietes rakstā Vilina par 50-70 centiem kilogramā ceturtdienas, 17.jūlija, laikraksta Diena 12.-13.lpp.!