Latvijas ekonomiskā izaugsme ir bijusi viena no visstraujākajām Austrumeiropā līdz 2008. gada recesijai, bet pēc tam ekonomikas motoram kaut kā uzrāvienam ir pietrūcis. Tā dēļ kaimiņvalstis Igaunija un īpaši Lietuva aizsteigušās priekšā. Tam cēloņus vieglāk izteikt, citējot Raini: "Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams." Tāds ir rezultāts, ja politika ir vien ņemt virs mēra, – beigās nekam vairs nepietiek. Šādu atpalicības ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja LDDK. Šokējoši vai varbūt likumsakarīgi – Latvijā ir otra vājākā izaugsme jauno ES dalībvalstu vidū, kamēr šī čempionāta uzvarētāja ir Malta ar 219,4% lielu pieaugumu 2022. gadā salīdzinājumā ar 2005. gadu. Rumānija, Bulgārija, Slovākija, Slovēnija, Kipra, Čehija, Ungārija uzrāda augstāku rezultātu nekā Latvija. Te nepalīdz atziņa, ka Latvijas sniegums 136,7% ir nedaudz augstāks nekā vidēji ES – 124,8%, jo Latvijai kā vienai no "jaunajām" ES dalībvalstīm zemās starta pozīcijas dēļ izaugsmes līmenim jābūt daudz augstākam. Tomēr tas ir teju visvājākais.
IKP izaugsme atkarīga no situācijas atskaites perioda sākumā, uzņēmēju izdomas, spējām pieņemt pareizos lēmumus, iedzīvotāju izglītības līmeņa. Taču svarīgākās sviras attīstības virziena un tempa ietekmēšanai ir valsts – politiķu un ierēdņu – rokās. Ņemot vērā būtisko valsts regulatīvo lomu biznesa vides veidošanā, var teikt, ka šodienas ekonomiskā situācija ir iepriekš pieņemto politisko lēmumu, ierēdņu rīcības, kā arī uzņēmēju un strādājošo kopdarbības sekas. Ja kaut viens zobrats buksē vai nefunkcionē, par augstvērtīgu rezultātu nevar pat sapņot. Negribas ticēt, ka Latvijā uzņēmēji ir daudzkārt "vājāki" nekā Lietuvā, Igaunijā vai Polijā, no kuras izaugsmes tempa ziņā atpaliekam gandrīz divkārt. Neticas, ka darbspējas vecuma iedzīvotāji Latvijā nav gatavi iesaistīties augstākas pievienotās vērtības radīšanā. Secinājums – vājais posms ir biznesa vide. Patīk vai ne, bet tieši no biznesa vides, no tā, kā jūtas uzņēmēji un nodarbinātie iedzīvotāji, atkarīgs, kā dzīvosim, kādas algas saņemsim un ko varēsim finansēt no budžeta. Latvijas līdzšinējais IKP izaugsmes temps neliecina par labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi. Ja tā turpināsim, neko nemainot, vēl vairāk atpaliksim un vēl mazāk varēsim atļauties finansēt sabiedrības vajadzības.
Valsts konkurētspējas atslēga
Valsts makā nauda nerodas no zila gaisa, bet no uzņēmēju un iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem un neliela daļa no Eiropas dažāda veida līdzfinansējumiem, kuru pareiza ieguldīšana vairo IKP. Attiecībā uz ES līdzfinansējumu jāpiebilst – neviens nav solījis, ka tos piešķirs mūžīgi, turklāt jāņem vērā, ka to devēji izvirza prasības, kuru izpildei nereti jāpatērē laiks un resurss, ko varētu izmantot vērtību radīšanai.
Valsts pārvaldei Latvijā jāsaprot un jāpieņem tas, ko sen jau saprot Igaunijas, Lietuvas, Rietumeiropas valstu ierēdņi un politiķi, – uzņēmējs ir tas valsts klients, no kura rīcības politiķu un ierēdņu radītajā vidē būs atkarīgs, ko sabiedrība varēs tērēt. Jo vairāk un efektīvāk uzņēmēji investēs, jo vairāk cilvēku nodarbinās un jo augstāku pievienoto vērtību radīs katrā darbavietā, jo augstāka būs viņu spēja maksāt lielākas algas un nodokļus, no kā uztur gan valsts pārvaldi, gan finansē sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus – izglītību, veselības aprūpi u. tml. Proti, gūt var dodot! Politiķiem, ierēdņiem, kontrolējošajām iestādēm jāpārstāj uzņēmējus uzskatīt par nevēlamiem un kultivēt mītus, ka uzņēmēji ir nodokļu nemaksātāji, blēži un krāpnieki.
Nodokļu nemaksātāju apkarošana nedrīkst pārvērsties par biznesa apkarošanu. Un pats galvenais – valsts nedrīkst veidot nodokļu sistēmu, kas veicina vai nu zemas pievienotās vērtības un attiecīgi zema atalgojuma, vai aplokšņu algu ekonomiku. Tā vietā jādomā, kā piesaistīt pašmāju un ārvalstu investīcijas, kas radītu jaunas darbvietas ar augstāku pievienoto vērtību, eksportspējīgus produktus un pakalpojumus.
Vismaz par diviem miljardiem vairāk
"Ja Latvija pēdējos 10 gados būtu attīstījusies, kā to spējusi Lietuva, valsts kopbudžeta ieņēmumi, pēc profesora Hansena aplēsēm, būtu aptuveni par 2 miljardiem eiro lielāki, bet pēc Igaunijas scenārija – pat par 3 miljardiem eiro vairāk pie nemainīga nodokļu sloga, nekā tie plānoti 2024. gada budžeta projektā," Saeimas komisijas sēdē skaidroja LDDK prezidents Andris Bite. Viņaprāt, ar šādu papildu naudu valsts makā varētu daudz vieglāk atvēlēt finansējumu sabiedrībai būtisku pakalpojumu nodrošināšanā. "Ekonomiskās izaugsmes temps ir vitāli svarīgs, un, konkurējot vienā un tajā pašā ES, ir jautājumi par konkurētspējīgu nodokļu politiku, finanšu, energoresursu, cilvēkresursu politiku, kā arī birokrātisko slogu salīdzinājumā ar konkurentvalstīm," norādīja A. Bite.
Gūt var arī ņemot, bet ne grābjot. Ņemot pārāk daudz, ilgtermiņā zaudē! Tieši tas notiek ar Latvijas darba nodokļu sistēmu, kas vidēja atalgojuma segmentā nevis ņem, bet grābj. Piemēram, pie 1000 eiro neto darba algas Igaunijā virsmaksājums ir 508 eiro, Lietuvā – 571 eiro, bet Latvijā – 666 eiro, kas ir par 95 eiro vairāk nekā Lietuvā un par 158 eiro vairāk nekā Igaunijā. Gadā tie ir attiecīgi 1137 un 1897 eiro uz vienu darbinieku. Papildus tam Latvijā darba devēji parasti uzņemas veselības apdrošināšanas maksājumus un darba devējiem ir lielākas saistības darbinieka slimības gadījumā. Latvijas darbaspēka nodokļi ir konkurētspējīgi starp Baltijas valstīm tikai pašu zemāko algu segmentā. Vidējo algu segmentā Latvijas nodokļu sistēma ir īpaši nedraudzīga. Spriežot pēc rezultātiem, tautsaimniecība attiecīgi ir reaģējusi – valsts saņem relatīvi mazus nodokļu maksājumus.
Recepšu kaudze
Lai Latvija arvien vairāk neatpaliktu no tuvākajām kaimiņvalstīm, ar vienu lēmumu būs par maz. Vajadzīgi kompleksi risinājumi, kas uzņēmējdarbības vidi mūsu mājās padarīs ne tikai pievilcīgu, bet arī konkurētspējīgu visā reģionā.
Šķiet, pats pirmais un būtiskākais uzdevums būtu novērst Latvijas darba nodokļu sistēmas īpašo "nedraudzīgumu" vidējas un augstas pievienotās vērtības segmentiem. Savukārt nākamā gada uzdevums būtu identificēt pārējos Latvijas uzņēmējdarbības vides konkurētspēju iznīcinošos lēmumus, prasības, uzstādījumus, kam sekotu to demontāža vai būtiska atvieglošana. Nedrīkstētu ieviest jaunus dažādus uzņēmējdarbības sektorus ierobežojošus vai aizliedzošus pasākumus, jo tie vairos ieguvumus un priekšrocības konkurentvalstīs strādājošajiem. Tā kā pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos būvēt ilūzijas uz milzīgu jaunu ārvalstu investīciju piesaisti ir diezgan naivi, tas tikai nozīmē, ka jārunā ar jau esošajiem gan pašmāju, gan ārvalstu uzņēmējiem, kuri jau ir investējuši, un jāsaprot, kas ir tie faktori, nosacījumi, kuri traucē straujāk attīstīties, vēl būtiskāk – kas valstij jādara, lai uzņēmēji investētu esošo ražotņu paplašināšanā vai vēl jo vairāk – jaunu rūpnīcu būvniecībā. Ja neko nedarīsim vai meklēsim dažādus iemeslus, kāpēc kaut ko nevaram izdarīt Latvijā, tad nāksies samierināties ar stabilu atrašanos ES arjergardā, turklāt sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu finansēšanai naudas trūks vēl vairāk un dzīvot uz nākotnes parādu pieauguma rēķina ilgstoši nebūs iespējams. Gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams!