Jauniešiem svarīga ir droša un uzticama vide

Patlaban aktualizēta problemātika saistībā ar jauniešu paškaitējuma apjoma pieaugumu. Pagājušajā nedēļā Latvijas Radio stāstīja, ka pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir teju trīskāršojies to jauniešu skaits, kuri pēc tīša paškaitējuma izdarīšanas nonākuši Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. 2022. gadā pašnāvības Latvijā veikuši trīs skolas vecuma jaunieši, kuri mācījās vienā ģimnāzijā. Ar ko jūs izskaidrotu šo situāciju? Vai iepriekšējos gados esam par maz tam pievērsuši uzmanību vai tomēr šī tendence pēdējos gados ir tiešām strauji pieaugusi kādu apstākļu dēļ?

Esmu daudz par šo domājis. Jebkurā gadījumā paškaitējums un domas par pašnāvību ir viens no biežākajiem veidiem, kā pusaudžiem izpaužas jebkuras problēmas, ar kurām viņi saskaras. Patiesībā tā ir globāla tendence – visā Rietumu pasaulē jauniešu paškaitējums pieaug, it sevišķi pusaugu meiteņu vidū. Bērnu un jauniešu pašnāvību skaits ir relatīvi nemainīgs, bet jāpatur prātā, ka pusaudžu vecumā pabeigtas pašnāvības, paldies Dievam, ir ļoti reti – Latvijā tie ir pāris gadījumu gadā un pārsvarā tie ir pusaudžu zēni. Milzīgas svārstības – pieaugumu vai samazinājumu – nevar novērot ne Latvijā, ne citur pasaulē atšķirībā no paškaitējuma, kas ļoti pieaug.

Ja runājam par paškaitējumu, tas visbiežāk izpaužas kā graizīšanās. Tam, ka šī tendence pieaug, ir vairāki faktori. Viens ir sociālais fenomens – to veicina sociālie tīkli. Un otrs – kopumā pasliktinās pusaudžu pašnovērtējums – tas, kā viņi jūtas. Proti, viņi kopumā jūtas sliktāk, un paškaitējums viņiem ir kā viens no problēmas risinājumiem.

Uz datiem es raudzītos diezgan kritiski, jo, pirmkārt, tie dati, kas tika publiskoti, ir slimnīcā hospitalizēto bērnu skaits, taču līdz slimnīcai nonāk absolūti mazākā daļa bērnu, līdz ar to mēs nemaz nezinām reālos skaitļus. Otrkārt, šie dati parāda, ka slimnīca ir gatava šos bērnus hospitalizēt. Iemesls, ka slimnīcā nonākušo šādu bērnu skaits pieaug, varētu būt tas, ka sabiedrība ir gatava par to runāt vairāk, arī vecāki ir vairāk informēti, bet mēs arī nezinām, vai tie ir pirmreizējie vai jau atkārtoti gadījumi. Patiesībā vienmēr ir atvērts jautājums: vai šiem bērniem vajadzētu tikt hospitalizētiem un cik ilgi tiem vajadzētu uzturēties slimnīcā? Jo jebkuras labās prakses vadlīnijas paredz hospitalizēt bērnu tikai ārkārtas situācijās, kurās citādā veidā nav iespējams garantēt viņa drošību, un vienlaikus pēc iespējas samazināt laiku, kad bērns uzturas slimnīcā, jo nereti tieši ilgāka būšana slimnīcā var saasināt problēmu. Līdz ar to nedomāju, ka pieaugums ir tiešām tik liels.