Cilvēks grib būt noderīgs, pats pelnīt, būt sabiedrībā, bet paliek savas mājas sienās. Labklājības ministrija (LM) piedāvā piesaistīt speciālus mentorus, kas cilvēkiem ar invaliditāti palīdzētu atrast darbu, bet konkrēti piemēri rāda, ka tas daļā gadījumu varētu arī nebūt risinājums.
Andri Lūsi Diena satiek darba dienas vidū. Viņš ir mājās, lai arī labprāt strādātu. Jau astoņus gadus viņš pārvietojas ar speciālu palīglīdzekli un ratiņkrēslā – vairāk nekā pusi no šī laika viņš ir bijis bez darba. Pēdējo reizi uz darbu braucis aptuveni pirms gada. Toreiz ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) starpniecību strādājis subsidētā darba vietā, bet pēc divus gadus ilgām darba attiecībām uzņēmums turpmāk bez valsts atbalsta nav bijis gatavs vīrieti nodarbināt. Tas pats scenārijs bijis arī citā darbavietā. Invaliditātes pensija Andrim ir 104 eiro, viņa sieva nopelna tikai nedaudz vairāk par minimālo algu. Sēdēt mājās un nespēt ietekmēt situāciju 53 gadus vecajam kungam ir grūti, turklāt, ilgstoši nestrādājot, zūd arī prasmes.
Vakanču sludinājumu portālu pārskatīšana Andrim nu jau ir ikdiena, taču no simtiem izsūtīto CV atbildes saņem tikai uz dažiem. Uzņēmumi nav gatavi pieņemt darbinieku ar kustību traucējumiem. Ļoti daudz ir jāiegulda, lai radītu piemērotus apstākļus, un bieži vien vidējam uzņēmējam tas nav pa kabatai. Turklāt uz šo pašu darba vietu tajā pašā laikā pretendē cilvēki, kuri kustas ar abām kājām un rokām. "Tādiem šķībiem un greiziem cilvēkiem kā es un man līdzīgiem darbu atrast ir ļoti grūti," ar nožēlu saka Andris.
Visu rakstu lasiet piektdienas, 25. augusta, avīzē Diena!