Energoresursu krīzes ietekmi, ne tik lielā mērā, protams, sākām izjust jau iepriekšējā sezonā. Tikmēr premjers par atskaites punktu ņem Krievijas agresiju Ukrainā, kam neapšaubāmi ir milzīga jau pavisam cita līmeņa ietekme, bet nevar teikt, ka šī krīze valdībai ir pilnīgi negaidīta. Vai tā nav tāda priekšvēlēšanu retorika – latvieši, savelciet jostas, nekritizējiet valdības partijas, mēs darām, ko varam, un no mums maz kas globāli ir atkarīgs!
Ja mēs runājam konkrēti par gāzi, tad lielais lēciens, protams, ir kara sekas. Nav runa tikai par Latviju, visā Eiropā ir gāzes deficīts – kā mēs zinām, Nord Stream strādā tikai ar 30% jaudu, gāzes krātuves ir tukšas, tai skaitā Latvijas gāzes krātuve Inčukalnā ir piepildīta par nepilnu pusi, un tā tālāk. Ja mēs skatāmies, piemēram, uz degvielas cenām, tās ir uzlēkušas, bet uzlēkušas divas reizes, salīdzinot ar pagājušo gadu. Savukārt gāzes cena pieaugusi sešas reizes, salīdzinot ar pagājušo gadu. Ir jāskatās cēloņi un kā tas viss ir radies. Ja mēs Latvijā elektrības ražošanai un apkurei pamatā izmantojam dabasgāzi, tad šī ziema mums būs diezgan kritiska. Es paskatījos dažus datus par mūsu kaimiņvalstīm, nu, piemēram, par atjaunojamajiem energoresursiem, salīdzinot ar Igauniju un it īpaši ar Lietuvu, mēs esam pilnīgi atpalikuši gan vēja enerģijā, gan saules enerģijā. Tagad ir būtisks lēciens saules enerģijai Latvijā tāpēc, ka ir atviegloti nosacījumi pieslēgumiem un vēl piedevām ir arī paredzētas kompensācijas privātpersonām un uzņēmējiem. Taču jebkurā gadījumā tā kopējā politika ir tāda, ka Latvija ir būvējusi savu enerģētiku, balstoties uz gāzi, un nogriezusi visus iespējamos ceļus.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 10. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!