Lēmums pieņemts, jo, kā Muižnieks norāda, "universitātei nav finansējuma reaktora uzturēšanai". Šogad vien tā uzturēšanai, remontam un apkārtējās vides radiācijas novērtējumam nepieciešami 285 000 eiro.
Salaspils reaktors atrodas uz Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centram (LVĢMC) piederošas zemes, kuru kopš 2012.gada apsaimnieko LU. Ja universitāte atteiksies to turpmāk darīt, Muižnieks pieņem, ka universitātes zinātnieki varētu sniegt palīdzību ārpakalpojuma formā.
"Latvijas Universitātei apsaimniekošana ir izmaksājusi 200 000 gadā, mēs esam [Salaspils reaktora - red.] operators no 2012.gada 1.janvāra (..), protams, ka šie izdevumi [apsaimniekošana, apsardze, vides mērījumi - red.] mums nav ne no vienas budžeta pozīcijas paredzēti," skaidroja prorektors, piebilstot, ka LU reaktoru uzturējusi un palīdzēju valstij "uz mūsu studentu un zinātnieku rēķina".
Muižnieks uzskata, ka uzturēšana un tā sauktā vēsturiskā piesārņojuma novēršana nav universitātes pamata funkcija. Tomēr prorektors cer, ka tiks rasts risinājums, jo kodolreaktora telpas un apkārtne ir izcili piemērotas ar radiāciju saistītu pētījumu veikšanai un citas tamlīdzīgas zinātniskās infrastruktūras veidošanai, kas palīdzētu ne tikai pētniekiem, bet arī Latvijas tautsaimniecībai. Šajā teritorijā iespējams izveidot gan specializētas sterilizācijas, gan Baltijas mēroga ārstniecības iekārtas.
Preses konferencē piedalījās arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji, kuri šobrīd nevarēja atbildēt par finansējuma piešķiršanu, taču zināja teikt, ka līdz janvāra beigām VARAM uzticēts iesniegt ziņojumu ar konkrētiem risinājumiem kodolreaktora nākotnei, kā arī noteikt potenciālos finansējuma avotus reaktora demontāžai.
Kā informēja Muižnieks, reaktora pilnīgai demontāžai nepieciešami aptuveni 5,5 miljoni eiro.
VARAM pārstāve Alda Ozola sacīja, ka ministrija atbalsta reaktora demontāžu, tomēr šobrīd galvenais ir rast risinājumu šī brīža problēmām.
Savukārt FM šobrīd veic konsultācijas, lai noskaidrotu, vai līdzekļus nav iespējams piesaistīts no Eiropas Savienības (ES) fondiem.
Jau vēstīts, ka pagājušā gada decembrī, pārsūknējot vienu no radioaktīvā ūdens tvertnēm, atklājies, ka tā ir caura un notiek ūdens noplūde.
Kā rakstīja laikraksts Diena, noplūdušais ūdens savulaik ticis izmantots reaktora aktīvās zonas dzesēšanai. Tā sastāvā ir radioaktīvais izotops tritijs un cēzijs.
Bīstama ir ne vien ūdens nonākšana vidē, bet arī radioaktīvo materiālu nokļūšana nepareizajās rokās. Turklāt, pēc Salaspils reaktora administratora Jāņa Rudzīša vārdiem, radioaktīvais ūdens ir tikai viens no elementiem; lielākais radioaktīvo materiālu apjoms atrodas reaktora zālē - tas ir pats reaktora korpuss un tā iekšējie apstarotie materiāli. Tie, saskaņā ar valsts normatīvajiem aktiem, jau sen bija jādemontē, jāsadala un atbilstoši jāapglabā. Taču tas nav noticis, jo nav finansējuma.
Kā vēsta Valsts vides dienesta (VVD) ziņojums, radioaktīvās noplūdes līmenis gan nav paaugstinājies līdz augstai bīstamībai. Šī brīža piesārņojums ir 10 bekerelu litrā, kas ir 10% no maksimālās pieļaujamās normas dzeramajā ūdenī jeb 100 bekereliem litrā. Pirmdienas preses konferencē Muižnieks apstiprināja, ka radiācijas līmenis pakāpeniski turpina kristies. Līdz ar to iedzīvotāji un kodolreaktorā strādājošie neesot pakļauti kaitīgai radioaktivitātes iedarbībai.