Neatliekamā palīdzība – tuvāk un ātrāk

Veselības aprūpē kopumā viens no būtiskākajiem kritērijiem ir pakalpojumu pieejamība. Jūsu gadījumā – operativitāte. Kā ar to veicas?

Operativitāte rāda, cik ātri mēs varam ierasties jebkurā vietā neatkarīgi no ģeogrāfiskās lokalizācijas un sniegt neatliekamo palīdzību. Protams, operativitāti ietekmē vispirms brigāžu skaits un izvietojums – lokalizācijas vietas, no kurām mašīnas dodas. Otrs – izsaukumu daudzums. Ja uz noteiktu iedzīvotāju skaitu lokalizācijas vietā paredzēts noteikts brigāžu skaits, tad brīdī, kad tās tiek izsauktas, protams, palīgā steidz nākamās tuvākās brigādes. Vēl viens faktors, kas ietekmē operativitāti, un Latvijā tas ir ļoti izteikti, – hospitalizācijas iespējas. Ja mēs ātri aizbraucam līdz pacientam, ātri visu izdarām, ieliekam mašīnā un nogādājam tuvākajā slimnīcā, brigāde uzreiz atbrīvojas, bet, ja nākas vest hospitalizēt uz Rīgu, ir situācijas, kurās brigāde var būt aizņemta pat sešas vai astoņas stundas. Tomēr arī šajā situācijā mēs tās operativitātes prasības, kuras dienestam noteicis Ministru kabinets, pildām ar uzviju – pašlaik 75% gadījumu pie pacienta republikas pilsētās jāierodas 12 minūtēs, novada pilsētās – 15 minūtēs un lauku teritorijās – 25 minūtēs. Mums vidējais ierašanās laiks pilsētās pašlaik, manuprāt, ir septiņas līdz deviņas minūtes, laukos tās varētu būt vidēji apmēram 17 minūtes. Protams, ir vietas, kur ierodamies 10–15 minūtēs, un ir attālas vietas, nomaļas viensētas, meži, kur mums jābrauc, iespējams, pa kaut kādiem bezceļiem, līdz ar to ierašanās laiks var sasniegt vairāk nekā pusstundu, bet tādu gadījumu pret kopējo izsaukumu skaitu ir ārkārtīgi maz.

Cik lielā mērā neatliekamās palīdzības brigāde var sniegt medicīnisko palīdzību? Zinu, ka brīžiem tiekat uztverti tikai kā pacientu piegādātāji slimnīcām, bet gluži tā nav, vai ne?

Nē, mūsu dienesti strādā pēc franku-ģermāņu modeļa, kam raksturīga ārstniecības pakalpojumu sniegšana, nevis tīru glābšanas darbu nodrošināšana. Dienests hospitalizē apmēram 50% no tiem pacientiem, pie kuriem dodas.

Ir arī nepamatotie izsaukumi.

Pārējo 50% skaitā ir arī nepamatotie izsaukumi, tomēr arī situācijas, kurās var tikt kupēta krīze vai kāds negadījums, pacientam tiek ievadīti medikamenti, viņš tiek aprūpēts, pēc tam viņam ir iespēja ārstēšanos turpināt mājās. Jāsaka, vēl aizvien diezgan liela daļa no tiem, kurus mēs hospitalizējam, tiek palaisti mājās pirmajā diennaktī pēc tam, kad viņiem sniegta palīdzība, ko nevaram nodrošināt izbraukumā.

Klasiskā paramediķu darba modelī hospitalizē visus tuvākajā slimnīcā. Mūsu modelī hospitalizē 50% – un atbilstošā slimnīcā. Piemēram, neatliekamā mikroķirurģija tiek nodrošināta tikai Rīgā – ja tā nepieciešama, vedam uz Rīgu. Tāpat arī lielā daļā gadījumu, kad nepieciešama psihiatriskā, kardioloģiskā palīdzība u. c.

Ir skaļi izrunāts, ka jūs samazināt brigādes, paši mediķi sēdīsies pie stūres. Droši vien labi, bet tas, kas šajā situācijā mulsina, – ja, piemēram, kāds liela auguma cilvēks ir jānes uz mašīnu, diez vai maza auguma medicīnas darbiniecēm tas būs pa spēkam, parasti taču šoferis nāca talkā.

Visā Eiropā lielākajā daļā brigāžu ir divi cilvēki. Lai gan daudzās valstīs ir arī tā sauktie First responder jeb pirmie reaģētāji, kas operatīvi ierodas vieni. Tas ir iespējams, ņemot vērā, ka mēs hospitalizējam tikai 50% izsaukumu. Respektīvi, ja ir autoavārija, mēs skaidri zinām, ka visdrīzāk būs transportēšana. Uz insultu visdrīzāk steigsimies ar pirmo mašīnu – pašlaik visur tiek nodrošināts galvenais princips, ka jebkurā situācijā dodas tuvākā brigāde. Bet arī triju cilvēku brigādei var būt situācija, ka tā nevar transportēt pacientu. Dienesta uzdevums ir nodrošināt atbalsta funkciju, tas arī tiek darīts. Turklāt, ja ir jāpārvadā ļoti liela auguma cilvēks, mēs regulāri piesaistām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Mums pat ir bijuši gadījumi, kad ar pacēlāju ceļam slimnieku pa logu.