Vai šogad sasniedzam mērķi veltīt aizsardzībai 2% no IKP, vai, līdzīgi kā pērn, būs jāpiešķir papildu līdzekļi, lai prasību izpildītu?
Šogad sasniedzam mērķi. Ir arī vienošanās ar premjeru, ka tiks izdarīts viss, lai 2% būtu arī 2020. gadā. Tas ir svarīgs lēmums ne tikai iekšpolitiski, lai armija un zemessargi zinātu, ka nenotiek raustīšanās attīstībā, bet rīkojamies pēc iepriekš pieņemtā divpadsmit gadu plāna. Tas ir būtiski arī starptautiski – ja noslīdētu atpakaļ zem 2%, tas nopietni apdraudētu NATO kaujas grupas atrašanos Latvijā, kurā pašreiz ir pārstāvētas deviņas nācijas. Tas noteikti apdraudētu mūsu transatlantiskās saites, amerikāņu esību šeit ar saviem helikopteriem. Tas arī mazinātu mūsu drošību. Līdz ar to nevaram atļauties pat spriedelēt, ka 2% netiks ievēroti. IKP vienmēr svaidīsies, tādēļ līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā mums būtu jāplāno 2% ar nelielu rezervi, lai nenonāktu situācijā, ka izaugsmes vai citu izmaiņu rezultātā pēkšņi ir 1,95%. Tā var nešķist ļoti liela atšķirība, bet tam ir liela politiska nozīme. Ja nav 2%, mēs NATO iekšienē izskatāmies pavisam citādi.
Ārlietu ministrs vairākkārt paudis, ka tuvāko gadu laikā izdevumus aizsardzībai vajadzētu palielināt līdz 2,5% no IKP. Vai tik straujam pieaugumam valdība varētu būt gatava?
Nezinu, kāds ir pašreizējais premjera uzstādījums. Vairākkārt esmu paudis, ka ir jāvirzās uz vairāk nekā 2%, jo 2% ir tikai tāds nosacīts minimums mūsu drošībai, ar ko mēs virkni lietu nemaz nevaram nosegt.
Kam joprojām pietrūkst naudas?
Mēs nekad nebūsim pilnībā autonomi, būs jāpaļaujas uz starptautisko solidaritāti, jo esam asimetriskā drošības situācijā. Mums pietrūkst naudas daudzām loģistikas lietām – noliktavām, mācību poligoniem. Ir jāstrādā pie NATO kaujas grupas uzņemošās valsts atbildības – kanādieši joprojām dzīvo teltīs! Tas nav labi un pareizi. No klasiskās aizsardzības lietām mēs ar saviem 2% nekādi nevaram tikt galā ar pretgaisa aizsardzību, krasta aizsardzību. Tās ir pretraķešu aizsardzības sistēmas, jo to iegādei ir nepieciešams ilgs laiks un arī daudz līdzekļu. Pretgaisa aizsardzībā mums nav tādu līdzekļu. Joprojām mēģinām apbruņot sauszemes spēkus un zemessargus. Aizsardzības ministrija patiesībā ļoti ilgi ir bijusi pabērna lomā budžeta jomā.
To pašu noteikti teiktu Iekšlietu ministrija, jo armija makšķerē viņiem nost cilvēkus.
Laikā, kad es pirmo reizi biju aizsardzības ministrs [2010.–2014. g.], Iekšlietu ministrijas budžets bija par 50–60 miljoniem latu lielāks ik gadu nekā Aizsardzības ministrijai. Vienlaikus Aizsardzības ministrija turpināja atbalstīt Iekšlietu ministriju, piemēram, par mūsu līdzekļiem tika uzsākta robežsardzes ieroču maiņa no kalašņikoviem uz G36. Robežsardzes ieroču maiņa ir pabeigta, bet zemessardzes ieroču maiņa nav. Esam atstājuši novārtā paši savus cilvēkus, tas tā vairs nevar turpināties. Es gan netaisos cīnīties par Aizsardzības ministrijas budžetu uz citu resoru rēķina. Turpināsim [IeM] atbalstīt, bet tas, ka budžets ir 2% no IKP, nenozīmē, ka tā ir pašpalīdzības kase, uz kuru var atskriet un paķert naudu.
Kādi ir nākamā gada prioritārie pasākumi?
Pašreiz ir labs budžeta sadalījums starp investīcijām, izdevumiem personālam un uzturēšanas izdevumiem, kas atbilst NATO noteiktajiem kritērijiem. Ir jāiet uz priekšu ar infrastruktūru. Varam ielikt naudu ieročos un bruņojumā, bet, ja mums nav vezumnieku, treniņa vietu, bāzu un ekipējuma, nevaram tālāk attīstīties. Nākamajā gadā šajā virzienā ir paredzēts daudz līdzekļu ieguldīt. Zemessargiem vai jaunsargiem Liepājā ir jāpatērē stundas, lai aizbrauktu uz šautuvi. Šīm iespējām ir jābūt tuvāk. Jābūt reģionālajam izvietojumam. Ādažu poligons, kas ir viens no labākajiem Ziemeļeiropā, ir pārslogots. Mums vajag papildu poligonu Alūksnē, Latgalē un Kurzemē.
Kas notiek ar aptuveni 200 miljonu eiro vērto 4x4 transportlīdzekļu iepirkumu?
Esam izsūtījuši pirmā līmeņa vēstuli tām valstīm, kas šos transportlīdzekļus ražo. Septembra sākumā no 12 valstīm gaidām atbildes. Būtiski, lai tās būtu mašīnas, kas ir vajadzīgas tieši mūsu bruņotajiem spēkiem, lai iepirkums būtu pēc iespējas ātrāk un lai tas būtu līgums starp valstu valdībām. Vai tā būtu Koreja, Vācija vai Somija, lai uzņēmums iet pie savas valsts valdības, valdība nāk pie mums, un mēs slēgsim līgumu. Tā arī es iepriekšējā reizē noslēdzu līgumu par CVR(T) iegādi ar Lielbritāniju. Tad nav nekādu pārmetumu, jo ir valdības vienošanās.
Iepriekšējā 4x4 iepirkuma neveiksme bija kāda?
Iekšējā auditā secinājām, ka bruņotajiem spēkiem bija nepietiekama pieredze iepirkumu kritēriju izstrādē, jo pirmo reizi bija tik liels un sarežģīts iepirkums. Tāpat pieļauju, ka bija liels spiediens no dažādām valstīm un ražotājiem, kas arī ir normāli, jo katrs cenšas savu produkciju pārdot. Labi, ka Iepirkumu uzraudzības birojs sūdzību akceptēja. Tagad iesim uz priekšu citādākā veidā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 5. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Aida
viesis
.