Protams, tiem, kuru rīcībā ir lielāki resursi, regulāri patīk panerrot mazākos «brāļus», tomēr tā nav nepārvarama lietu kārtība. Daži piemēri. Pieļauju, ka Briselē daudzi spļauj zilu par mazās Kipras ietiepšanos etnisko turku pārvaldītās salas daļas nākotnes risinājumos, kas bojā Eiropai un NATO tik nozīmīgās attiecības ar Turciju. (Līdzīgi savulaik cīnījās Slovēnija, risinot robežstrīdus ar Horvātiju kā ES kandidātvalsti - turot savu līniju pretēji horvātu lobijam pārējā Eiropā.) Nelielā Malta nez kāpēc bauda dāsnāku Eiropas lauksaimniecības atbalsta mehānismu nekā Latvija, lai gan kaut kā nav dzirdēts par Maltas īpašo vietu Eiropā. Ja jēdzienu «neliela dalībvalsts» definējam, vadoties ne tikai pēc iedzīvotāju skaita, bet arī (ne)piederības smagsvaru klubiņam, tad redzam, ka savu politiku konkrētos jautājumos spējušas īstenot tādas nelielas dalībvalstis kā Slovākija (solidaritātes smagā nasta ar Dienvideiropu, integrācijas jautājumi), Dānija (eiro, imigrācijas politika) u. c. Miniatūrā Īslande, ievērojot savas intereses, diezgan neganti izrīkojās ar ārvalstu finanšu investoriem, tomēr tas diez vai būs šķērslis šīs valsts kļūšanai par ES dalībvalsti. Nevajag pīt sazvērestības teorijas par to, ka Eiropa grib, lai mēs nevis kaut ko paši ražotu, bet tikai importētu (o, šis lielais, pievilcīgais Latvijas tirgus!) - slovēņi savu rūpniecību saglabāja un turpina attīstīt.
Nav šaubu, ka starpvalstu attiecībās netrūkst salta aprēķina, savu interešu uzspiešanas, tomēr, ja valsts «izmēri» būtu noteicošais, nelielas valstis nepastāvētu. Nevajag sev iestāstīt, ka esam nolemti vienmēr pieslieties kādam «lielajam» un atdot tam savu lemtspēju - tādā gadījumā nekāda Latvijas Republika 1918. gadā nebūtu izcīnīta.