Pētījums rāda - arī mazākumtautību skolēni jūtas piederīgi Latvijai

tad visos bērnudārzos un visās skolās izmantotu tikai valsts valodu.

Es arī apvainotos ja par mani teiktu ka viņš mācās mazākumtautības skolā, tas jau skan gandrīz kā palīgskola. Atsevišķas mācību grāmatas, atsevišķa vēsture, literatūra, valoda, atsevišķas dziesmas, dejas. No tā jauniem cilvēkiem arī rodas atsvešināšanās, nepiederības sajūta Latvijas valstij. Viņš nejūtas kā savējais starp savējiem, bet gan svešais starp savējiem. Vai tagad Itālijā un Grieķijā arī ir izveidotas mazākumtautībām skolas ar atsevišķu apmācību somāļu, sīriešu un citu Āfrikas bēgļu tautu valodās. Nez kāpēc oligarhiem bērni mācās Šveices, Anglijas, Francijas, Vācijas skolās un neviens nesūdzas par to ka nesaprot matemātikas uzdevumus, bet Latvijā sūdzas par to.

Kaut kā neticas, ka lietuviešu/latviešu skolā ejošs bērns sevi uzskatītu Latvijas krievvalodīgo ? Ebreju, ukraiņu - jā, bet ne lietuviešu, igauņu... nepilnīgs pētījums kā vienmēr. Piederīgs ir tad, kad dzied Dziesmu svētkos un dejo Deju svētkos. Un domā latviešu valodā.Pārējie nav piederīgi. Mani vecāki nav latvieši, bet es gāju latviešu skolā un mana domāšanas valoda ir latviešu.

25 neatkarības gadu laikā pienācis tas brīdis, kad jāveic visaptverošu pētījumu par nepilsoņu un Latvijas citvalodīgo uzskatiem saistībā ar Latvijas 20.gs. vēsturi - okupācijām, izvešanām, kariem, neatkarības atgūšanu, u.tml. cik var ignorēt šīs sabiedrības daļas viedokli, neveidojot atbilstošu politiku un neveicot sabiedriskās domas aptauju vērienīgā līmenī? tā nekas nevirzīsies uz priekšu, un nevirzās arvien, jo ikdienā no mediju sniegtās informācijas fona un individuālās saskarsmes ceļā nerodas tas Latvijas nacionālajām vērtībām lojālākais iespaids - latviešu valodu nelieto (jo nevajag), vēstures traktējums nav objektīvs (kurš tieši, lūdzu, būtu objektīvs - nebija okupācijas? nebija izvešanu? un nebija iedzīvotāju ievešanas no Krievijas PSR (sauc arī par rusifikāciju)?), tagadējās politiskās nostājas Latvijas lomas ES saglabāšanai un nacionāli kulturālo vērtību nostiprināšanai... nav tas labākais iespaids, dienu dienā dzīvojot vien. Jo, redziet, viss, ko latvieši dara, lai stiprinātu nacionālās kultūr-vēsturiskās, sevišķi valodas, vērtības kaut kādā veidā un formā tiek pasniegts kā drauds krievvalodīgo kultūras apdraudējums, noliegšana, izskaušana. Šie jautājumi ir tik pamatīgi nesakārtoti, ka ikdienā sabiedrības šķelšanās turpinās un nebūt neiztiekam bez šīs kolīzijas neglītākajām izpausmēm - dusmas, rupjība, augstprātība, naids, kā no krievvalodīgajiem, tā latviešvalodīgajiem, jo ideoloģiskā sašķeltībā jau pārsniedz samērīgas asprātības un ironijas robežas. Valodas ir vairogi, aiz tām slēpjas - sazin kas. Un galu galā visvairāk interesē, ko saka nepilsoņi, kas Latvijā, nu, vienkārši dzīvo; par kādu piederību kam šai gadījumā ir runa? Ikdienas šaubas un sadursme netiek atspoguļoti medijos, nedz pētniecībā, nedz politikā, nedz izglītībā - iedzīvotāji vienkārši pielāgojas paši saviem spēkiem un nerviem, un, protams, nemaz nav slikti, tikai atliek kādu jautājumu latviešu vai krievu lauciņā apspriest, kad skarti vēsturiski-kulturālie vai starptautiskās politikas jautājumi attiecībās ar Krieviju, vai, runājot par ES politiski-ekonomiskajiem vai sociālajiem un ideoloģiskajiem tematiem, tā ir spalvas pa gaisu un atkal iekšējs un ārējs nemiers, kas viens otru baro, kā runāt (kurā valodā kurā brīdī svētā miera labad), ko atbildēt uz vienu vai otru provokāciju, kā plānot nākotni. Ziniet, tas vien, ka darbu nav iespējams iegūt, atzīstoties sliktās krievu valodas zināšanās, nav taisnīgi, ja reiz sliktas latviešu valodas zināšanas nekam nav šķērslis, utt., nemaz nerunājot par vēstures politiskajām norisēm. Šis pētījums patiesībā nav sniedzis to unikālo informāciju, ko būtu vēlams apzināt; 25 gadus šie jautājumi netiek risināti, integrāciju, manuprāt, nenotiek ne tuvu, kā vēlams, jo nav sabiedrību saliedējošas, skaidrojošas un izglītojošas valstiskās aktivitātes, tikai paļaušanās un pienākums, ka katrs pats tiks galā, visi viens otru "izlīdzinās", toties politiskajām spēlītēm nemaz labāku vidi nevar vēlēties, vai ne. Lai gan varētu domāt, ka Latvijai lojāls citvalodīgais nebalsos par Latvijas nacionālajām interesēm - ekonomikai, izglītībai, latviešu kultūrai, u.tml., kas obligāti ir visu Latvijas iedzīvotāju intereses, - labvēlīgāko un piemērotāko politisko spēku... Jo nacionālās valsts kultūras un savas vēstures skatījuma saglabāšana un uzturēšana nenoniecina citu tautu kultūras un nemazina un neizslēdz to saglabāšas un uzturēšanas nepieciešamību (acīmredzot 25 gados to nav izdevies paust gana skaidri).

bet tas netraucē piešpļaut Latviju un latviešu dvēseles tiešā un pārnestā nozīmē. VIŅI IR STULBI!!!! pat suns nekož rokā, kas baro, bet vilks vienmēr uz mežu skatās.

Ļoti maza pētījuma grupa; nepārliecinoši. turklāt - kas tad ir objektīvi fakti; vai nu viņi pieņem vēstures traktējumu no Rietumu skatpunkta, vai nē. Un, ja nē, tad tā ir problēma.

Jā, Latvija ir viņu mājas un viņi ir piederīgi Latvijai - par šo neviens nešaubās un sevišķi viņi paši. Jautājums ir cits - vai viņi jūrtas piederīgi latviešiem, latviešu kultūrai, vēsturei, izpratnei par / pret okupāciju, izsūtīšanām, Uzvaras vai Eiropas dienu, 16. martu utt.