Kādi ir galvenie secinājumi pēc 3. un 6. klases diagnosticējošajiem darbiem?
Šogad 3. un 6. klases skolēni diagnosticējošos darbus ir pildījuši dažādos veidos – gan elektroniski, gan papīra variantā, daži ir nākuši tos rakstīt klātienes konsultāciju laikā. Ir pildījuši patstāvīgi, ir prasījuši arī palīdzību kādam no malas, kāds ir palīdzējis, līdz ar to daļai bērnu rezultāti ir labāki nekā ikdienas mācību procesā.
Kā var zināt, ka bērnam kāds ir palīdzējis?
Šāda informācija mums ir no skolotāju atsauksmēm, jo viņi mums ir jautājuši, ko šādā gadījumā darīt. Arī sociālajos tīklos skolotāji ir dalījušies ar ierakstiem par negodīgu darbu izpildi, negaidīti labiem dažu skolēnu rezultātiem. Mums ir informācija no dažādiem avotiem, un arī vecāki savā starpā stāsta, kā viņi ir pildījuši darbus. Oficiālas informācijas par to nav, bet, ja skolotājs apgalvo, ka visu laiku ir bijušas pareizrakstības kļūdas, un tagad bērns iesniedz pilnīgi perfektu darbu, tad laikam kāds tomēr ir palīdzējis. Jautājums, vai vecāki, palīdzot bērniem, ir sapratuši, ka bērni šo uzdevumu patstāvīgi nevar izpildīt. Šo diagnosticējošo darbu mērķis bija noskaidrot un novērtēt, ko skolēns pats var un ko nevar izdarīt.
Vai tā ir izplatīta tendence, ka vecāki palīdz pildīt darbus, vai tie ir atsevišķi gadījumi?
Domāju, ka tādi ir mazākā daļa. Tā nav izplatīta problēma. Redzam, ka ir labi un diezgan augsti rezultāti, kas būtu tikai normāli, jo 3. un 6. klases lielāko daļu šā mācību gada ir bijušas klātienē. Ir skolotāji, kas ieteikuši kādu uzdevumu nepildīt, jo mācību vielu par šo tēmu paredzēts apgūt vēl tikai aprīlī vai maijā, piemēram, daļu izteikšanu vai darbības ar trīsciparu skaitļiem matemātikā. Līdz ar to nepildītie uzdevumi ietekmēja darba vērtējumu, bet jebkurā gadījumā šī prasme ir jāapgūst līdz mācību gada beigām. Latviešu valodā bija jautājums, par kuru man zvanīja un prasīja, ka bērni nezina, kas ir vietniekvārds, bet uzdevums ir atrast vietniekvārdu tekstā. Bērns varētu nezināt, ka prasītais vietniekvārds ir personu, bet to, kas ir "es", viņi jau zina, taču šos jēdzienus nesaliek kopā. Daži skolotāji bija ieteikuši šo uzdevumu nepildīt. Taču jāatceras, ka šis pārbaudījums ir par 1.–3. un 1.–6.klasi kopumā, un tad rodas jautājums, kādēļ bērni nespēj kopā aptvert, kas ir agrāk mācīts, bet bieži vien šodien vairs nezina vai neatceras. Galvenais, lai pamata zināšanas tomēr tiktu nostiprinātas, ik pa brīdim atkārtotas, lai vēlāk nebūtu jāsaka – kad to tēmu mācījos, nebiju skolā.
Vai var just, ka gadu ilgais kovidlaiks un attālinātās mācības ir radījušas būtiskus robus bērnu zināšanās, par ko visu laiku tiek runāts ierobežojumu sakarā?
Mums nav šādas informācijas. Uz šo jautājumu vislabāk varēs atbildēt paši skolotāji. Ir dažādas situācijas. Ir skolas, kas gandrīz visu laiku ir mācījušās klātienē un tikai tagad pēc jaunā gada ir attālināti. Būtiski, kāds ir bijis nodrošinājums attālināto mācību laikā – vai ir bijušas tiešsaistes stundas vai nav, vai ir bijušas iespējas kontaktēties ar skolotāju, vai darbs bijis jāveic visu laiku patstāvīgi un vienīgais konsultants ir bijis vecāks. Katrā skolā un pat katrā klasē situācija ir ļoti individuāla. Arī no skolēniem ļoti daudz kas atkarīgs, īpaši 6. klases audzēkņu vidū, kad daļai skolēnu ir motivācijas trūkums. Protams, jaunieši ir ļoti piekusuši no šīs situācijas. Plus vēl sadzīves apstākļi mājās – vai bērns ir viens pats, vai vairāki bērni sēž ap vienu galdu, vai katram ir sava istaba. Pildot diagnosticējošos darbus, bērnam būtu jāapzinās neveiksmes darbos un jāmēģina kopā ar skolotāju saprast, kādēļ viņš nav varējis konkrēto uzdevumu izpildīt. Skolotājs arī var novērtēt, vai visa klase nevar izpildīt šo vienu uzdevumu vai tikai viens vai divi to nevar. Kopumā darbu vidējie rezultāti ir labi, bet tie diemžēl precīzi neraksturo patieso situāciju. Tas ir tāpat kā ar vidējo temperatūru slimnīcā. Šajos darbos ir iekļauts viss, kas būtu jāsaprot attiecīgajā posmā. Ja nav maksimālo punktu, nav jāuztraucas, bet jāsaprot, kāpēc skolēns kļūdījies – nezināšanas, neuzmanības, pārrakstīšanās vai kāda cita iemesla dēļ. Taču, ja klasē, piemēram, lasītprasmes pārbaudē, kādu uzdevumu nav vai kļūdaini izpildījuši vairāki skolēni, atkal jāpēta. Varbūt metodika jāmaina, varbūt ar skolēniem jāpastrādā, vairāk ir jāpiedāvā arī informatīvie teksti. Ja prasmes, kas ir prasītas šajos diagnosticējošajos darbos, ir apgūtas, vieglāk ir mācīties nākamajā izglītības posmā. Bez tām nākamajās klasēs, atklāti sakot, būs grūti mācīties. Vairāk jāattīsta domāšanas prasmes, loģiskā domāšana. Analizējot rezultātus, nevis skolotājs, bet tie skolēni, kas ir ļoti labi izpildījuši uzdevumus, varētu klasē stāstīt, kā viņi ir nonākuši līdz šim secinājumam. Bieži skolēns skolēnam var labāk iemācīt.
Vai ir jūtamas atšķirības starp reģioniem?
Tik tālu vēl neesam pētījuši šos rezultātus. Negribētu tādā veidā arī ļoti analizēt, jo viss ir atkarīgs no tā, kā darbi ir pildīti un vērtēti, kādi ir bijuši apstākļi mācību procesā un darba izpildes laikā.
Šie darbi vairāk jāuztver kā ceļa karte nākamajam posmam, nevis kā zināšanu novērtējums?
Diagnosticējošais darbs ir paškontrolei un secinājumam, ko bērns var un ko nevar izdarīt. Šis darbs neietekmē gada vērtējumu, un rezultātus nedrīkst izmantot salīdzināšanai. Būtu svarīgi, lai skolotāji, vecāki un bērni to saprastu. Ņemot vērā rezultātus, skolotājs attīsta sadarbību ar skolēnu un atrod vājos punktus. Pirms pārbaudes darbiem nevajadzētu biedēt skolēnus, ka šie darbi būs jāpilda. Tas diemžēl šoreiz bija izteikti – mums pienāca informācija, ka skolēni, vecāki ir stresā, pildot šos darbus. Ja skolēns ir stresā, viņš normāli šo darbu izpildīt nevar.
Kādas izmaiņas būs 9. un 12. klases valsts pārbaudījumos?
12. klasē būs trīs obligātie eksāmeni – tie nebūs vieglāki, bet īsāki. 12. klases eksāmeni būs par visu kursu no 1. līdz 12. klasei un vairāk būs vērsti uz prasmēm – jāprot strādāt ar informāciju un to analizēt. Valsts izglītības satura centra mājaslapā arī esam publicējuši konkrētas prasmes, kas tiks pārbaudītas eksāmenā. Līdz šim tik detalizētas programmas nebija. Tādā veidā mēs nākam mazliet palīgā vidusskolas beidzējiem. Tāpat arī bijušas vairākas videolekcijas par eksāmenu saturu, piedāvājot dažādus metodiskos ieteikumus. Savukārt 9. klases diagnosticējošo darbu mērķis ir tāds pats kā 3. un 6. klasē – paškontrolei, ko varu un ko nevaru izdarīt un ko vēl vajag apgūt. 9. klases skolēniem obligāti būs diagnosticējošie darbi latviešu valodā un matemātikā, bet pēc skolas izvēles tos varēs kārtot vēl arī svešvalodā, Latvijas vēsturē un mazākumtautības valodā. Šogad no jauna piedāvājam arī dabaszinības, ja skolēns domā vidusskolā mācīties STEM priekšmetus, lai varētu pārbaudīt, vai viņš ir gatavs to darīt.
Dabaszinības līdz šim ir bijušas klupšanas akmens. Vai 6. klases diagnosticējošie darbi nav atklājuši lielākus robus zināšanās pandēmijas radīto apstākļu dēļ?
Mūsu mērķis nav salīdzināt vai kādu pelt. Visus datus vēl neesam apkopojuši, bet jebkurā gadījumā tos izmantosim iekšējām vajadzībām. Mūs priecē fakts, ka gandrīz visi skolēni šo darbu veikuši tiešsaistē