Šeit ir Latvija un viena valsts valoda – latviešu

Šorīt Saeima balsos par uzticību mūsu jaunajai ārlietu ministrei Baibai Bražei, un balsojuma pozitīvais iznākums nerada šaubas. Vispār šis ir pirmais gadījums kopš neatminamiem laikiem, kad ap ārlietu ministra figūru ir bijušas tādas peripetijas, jo, šķiet, esam tik stabili, ka tāds kandidāts, kurš spētu mainīt mūsu ārpolitisko kursu, nemaz nav iespējams. Laikam šī ažiotāža vairāk saistīta ar iekšpolitiskiem un iekšpartijiskiem iemesliem, arī apstākļiem, kādos demisionēja iepriekšējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš.

Es domāju, ir tuvu tam, kā jūs to raksturojāt, ka tam ir drīzāk lielāka nozīme iekšpolitisku, vispār iekšpartijisku apsvērumu dēļ – kandidatūras izvirzīšanai un visam šim procesam. Jo, manuprāt, mums ir viens "ārlietu ministrs", kurš faktiski arī vada ārējo politiku, un tas ir mūsu prezidents Edgars Rinkēvičs. Manuprāt, viņš turpinās noteikt visu politisko, stratēģisko kursu. Un otrs, es domāju, ka Bražes kundzes pieredze, esot NATO ģenerālsekretāra vietniecei [assistant secretary general – red.] publiskās diplomātijas jomā, ir laba pieredze, jo mēs dzīvojam informatīvajā karā, kur viņas pienesums būs vērtīgs. Ārlietu ministrijai vajadzīgs institucionāls vadītājs, ne tikai stratēģisks, un Bražes kundze, man šķiet, te apvienos abus divus šos elementus.

Premjerei bija iespēja izvēlēties politisku, partijisku ārlietu ministru, bet viņa uzaicināja Braži, kura ministrijā ienāca pirms vairāk nekā 30 gadiem. Iespējams, tas saistīts ar runām par mūsu diplomātiskā korpusa nespēju pieņemt kādu politiski nozīmētu amatpersonu vadības stilu. Braže varētu nomierināt šo viļņošanos.

Bražes pieredze viņai ļaus organizēt ministrijas darbu, saturēt kaut kādos rāmjos dažnedažādas intereses, kuras ir varbūt veidojušās Ārlietu ministrijas iekšienē, un viņas starptautiskā pieredze dos viņai tam vajadzīgo autoritāti, autoritāti, kas dos mierinājumu un noņems iekšējo spriedzi.