Tiesā tika apstrīdēta likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" norma, kas bija spēkā no 2012.gada 1.janvāra līdz 2013.gada 31.decembrim un noteica, ka vecāku pabalstu piešķir un izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vai vairākus vienās dzemdībās dzimušus bērnus vecumā līdz vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā un kā pašnodarbinātais bērna kopšanas dēļ negūst ienākumus.
ST lietā vērtēja, vai valsts, ar apstrīdēto normu nosakot pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas laikā negūst ienākumus, ir izpildījusi no Satversmes 110.panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu.
ST spriedumā norādīts, ka likumdevējs bija paredzējis ģimenei saistībā ar bērna piedzimšanu dažādus sociālā atbalsta veidus, kuru mērķis bija kompensēt gan bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus, gan ar bērna piedzimšanu un kopšanu saistītus izdevumus, kā arī sniegt atbalstu ģimenei tās pamatvajadzību apmierināšanā. Likumdevējs šajā laikā bija noteicis tiesības arī uz vecāku pabalstu. Ar apstrīdēto normu tiesības uz vecāku pabalstu bija paredzētas ikvienai pašnodarbinātai personai, arī pieteikuma iesniedzējai, kura kā viens no bērna vecākiem bērna kopšanas dēļ līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, neguva ienākumus. Līdz ar to valsts bija izveidojusi ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu.
Spriedumā arī skaidrots, ka attiecībā uz pašnodarbinātām personām nav iespējams izveidot tādus pabalsta piešķiršanas priekšnoteikumus, kas pilnīgi atbilstu katras personas reālajai situācijai. Personai neiestājas sociālais risks un tās ģimene nezaudē finansiālu nodrošinājumu, ja šī persona bērna kopšanas laikā turpina profesionālo darbību un ienākumu gūšanu. Tādējādi likumdevējam bija saprātīgs pamats uzskatīt, ka pašnodarbināta persona, kas bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, pati spēj gādāt par savu ģimeni. Ņemot vērā to, ka vecāku pabalsts, kas tika piešķirts arī nodarbinātām personām, veicināja valsts sociālā budžeta uzkrājuma sarukumu, likumdevējam bija arī saprātīgs pamats sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanas labad pašnodarbinātām personām izvirzīt tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas laikā negūst ienākumus.
Profesionālā darbība un ienākumu gūšana apliecina to, ka persona spēj pati gādāt par savu ģimeni. Turklāt pieteikuma iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija paredzēta iespēja saņemt maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu un krīzes situācijā - arī sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai. Līdz ar to ST secināja, ka pieteikuma iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija nodrošinātas tiesības uz sociālās aizsardzības minimumu, skaidrots spriedumā.
ST secināja, ka valsts, ar apstrīdēto normu paredzot pašnodarbinātai personai tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā bērna kopšanas laikā negūst ienākumus, bija izpildījusi pozitīvo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu.
Līdz ar to ST nosprieda atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 110.pantam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Jau vēstīts, ka prasības iesniedzēja, advokāte Sanita Bokta-Strautmane uzskata, ka šie ierobežojumi ir pretrunā Satversmes 110.pantam, kas paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti -, ģimeni, vecāku un bērna tiesības, kā arī valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.
Bokta-Strautmane pieteikumā skaidroja, ka kopš 2003.gada ienākumus gūst kā pašnodarbināta persona. Pieteikuma iesniedzējai 2012.gadā piedzima bērns. Lai nezaudētu konkurētspēju darba tirgū un turpinātu sadarbību ar esošajiem klientiem, advokāte 2012.gada jūlijā esot atsākusi veikt saimniecisko darbību kā pašnodarbināta persona.
Taču šādā situācijā apstrīdētā norma neesot paredzējusi iespēju pieteikuma iesniedzējai saņemt vecāku pabalstu par bērna kopšanu līdz viena gada vecumam, jo viņa esot guvusi ienākumus no savas profesionālās darbības veikšanas kā pašnodarbinātā persona.