Premjers Krišjānis Kariņš (JV) šonedēļ pateica, ka viņam bijusi ļoti laba sadarbība ar Valsts prezidentu Egilu Levitu un – kāpēc gan lai neatbalstītu viņa pārvēlēšanu. Nacionālās apvienības līderi saka, ka Levits viņu politiskajām nostādnēm ir vēsturiski visatsaucīgākais prezidents, tādēļ atbalstāms. Apvienotais saraksts saka nē. Valsts prezidenta vēlēšanas var satricināt valdības koalīciju?
Izskatās, ka nē. Man ir sajūta, ka Levits visdrīzāk nespēs otrreiz iegūt amatu, bet izskatās, ka koalīcijai izdosies vienoties par kādu citu. Es nedomāju, ka būs principiāla cīņa. Nu, vienīgie, kas varētu aiziet prom no koalīcijas prezidenta vēlēšanu dēļ, ir Apvienotais saraksts, bet izskatās, ka šobrīd viņi vēl nav gatavi iet projām. Savukārt, par JV runājot, Kariņš, protams, atbalsta, bet viņš nebalsos par Levitu. Vai frakcijā varēs izsist atbalstu Levitam? Es stipri šaubos, vai JV frakcija to izdarīs un atbalstīs Levitu, domāju – nē. Par tēvzemiešiem īsti nevaru tev piekrist, ka viņi viennozīmīgi atbalsta Levita pārvēlēšanu, viņi drīzāk saka – "mums daudz kur sakrīt, bet tad jau redzēsim". Un vispār, ņemot vērā, cik nepopulārs Levits ir tautā, neviena partija nekādas dividendes no viņa pārvēlēšanas neiegūtu.
Tu nosauci vienu labu iemeslu, kādēļ partijām nebūtu motivācijas pārvēlēt Levitu, – ņemot vērā prezidenta reitingus, neviens par to nerautos tās pateicībā apmētāt ar ziediem. Man gan liekas, ka prezidenta nepopularitāte drīzāk mazina bailes viņu nepārvēlēt. Bet, ja paraugāmies vēsturiski, prezidenta vēlēšanas iegūst asumu, ja caur tām grib mainīt politisko spēku samēru un partiju sabloķēšanos, kā arī, protams, tādēļ, ka partiju iekšienē vai to ekosfērā ir cilvēki, kuriem ir milzīgas ambīcijas pašiem nonākt Rīgas pilī.
Es saprotu, bet principiālā problēma ar Levitu ir savdabīga, pirmkārt, ir vairākas lietas, kas daudziem Saeimas deputātiem viņu padara netīkamu, – tas, ka viņš ir tautā nepopulārs, otrkārt, viņš ļoti spēcīgi sāk iejaukties iekšpolitikā, kur par daudzām lietām viņam nav daļas, turklāt viņš to dara nesekmīgi un jaucoties Saeimas un valdības lietās. Tad, kad Levitu iecēla, visi domāja un cerēja, ka viņš būs ļoti labs ārpolitisks sūtnis.
Drīzāk bija eiforija, ka Levits būs prezidents, kas beidzot pēc ilgāka laika nesagādās kaunu starptautiski.
Jā, tas varbūt ir precīzāk – atšķirībā no dažiem iepriekšējiem. Bet otra cerība bija, ka viņš nejauksies iekšpolitikā. Tas, ka viņš to tomēr dara, ir viņa kancelejas kļūda un viņa paša kļūda, un tas nav kā gadījumā ar Vairu VīķiFreibergu, kura kā stipra prezidente iekšpolitikā iejaucās tikai principiālās lietās, par citām uzskatot, ka tās nav prezidenta cienīgas lietas. Tā ka, ja Saeima sāk ar prezidentu cīnīties par ietekmi, kā tas ir tagad, to var atrisināt tikai vienā ceļā – neievēlot Levitu otrreiz.
Bet zini, ka pie mums politiskos lēmumus mēdz izšķirt kaut kādas nianses un dažkārt kāds tiek ievēlēts tikai tādēļ, lai netiktu ievēlēts kāds cits. Es gribu teikt, ka tas viss process tikpat labi var kļūt nepievilcīgs un tautas acīs sakoncentrēties ap tā iespējamā cita prezidenta kandidāta neievēlēšanu, nevis Levita neievēlēšanu, kas var nospēlēt par labu viņam.
Nu vēl viss kas ir iespējams, vēl arī ir drusciņ laika, bet pašreizējā brīdī es neredzu nekādas iespējas Levitam tikt pārvēlētam. Un tas, ko tu saki par tautu, tad visai koalīcijai tik un tā būs tautai jāpaskaidro, kādēļ jūs ievēlējāt šito cilvēku, kurš nav populārs, kuram ir katastrofāls reitings un viss pārējais. Un kā to skaidrot?
Nepārvēlēšanai jau arī ir vismaz divi scenāriji – Levitu var izgāzt, bet var nepazemot un pabrīdināt, ka nevajag kandidēt otrreiz.
Es domāju, notiks tā, ka Levits saskaitīs balsis un sapratīs – balsu nav, un viņš nebalotēsies otrreiz, jo gribēs atpūsties. Tas arī ir tas, ko viņš dažās intervijās jau ir teicis, vismaz vienā, ko dzirdēju, – ka viņam esot ko darīt un viņš ir gatavs arī nepārvēlēties un strādāt zinātnisko darbu.
Viens no aizgājušās nedēļas jautājumiem, kam teorētiski bija potenciāls gan radīt nesaskaņas partiju starpā, gan asi kritisku izvērtējumu medijos, gan sabiedrības neapmierinātību, it kā bija finanšu ministra Arvila Ašeradena (JV) lēmums tomēr atjaunot Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores amatā Ievu Jaunzemi, nevis aizrotēt, kā to iepriekš gribēja viņa priekštecis un partijas biedrs Jānis Reirs. Man ir savi izskaidrojumi, kādēļ tas praktiski nenorezonēja, bet es gribu dzirdēt tavas domas par šo. Noreducēt to visu uz četrus gadus tiražēto stāstu, ka Reirs vienkārši personiski veca konflikta dēļ jau kopš Labklājības ministrijas laikiem nespēja sastrādāties ar Jaunzemi, tādēļ atnāca Ašeradens, kuram šādu personisku problēmu nav, un viņu atjaunoja amatā, īsti nav izdevies, un tas arī ne tuvu nav tik vienkārši, lai atbilstu patiesībai.
Personiskas problēmas Reiram ar Jaunzemi bija, bet viņš spēja ar viņu četrus gadus nostrādāt, līdz ar to tas nebija izšķiroši, tas bija tikai tāds blakus produkts. Es domāju, ka Jaunzemes jautājumā būtu ļoti interesanti pavērot, pajautāt Valsts prezidenta kancelejai un Levitam, vai viņiem ir bijusi loma šajā lietā un kāda loma. Jo, cik es zinu, Valsts prezidenta kanceleja bija ļoti ieinteresēta saglabāt amatā Jaunzemi. Negribu spekulēt, kādēļ, bet tādas runas Vecrīgā ir. Tas, ka Jaunzeme tiek atjaunota amatā, ir absolūts skandāls, tas ir absolūti nepieņemami, jo cilvēks, kurš četrus gadus bija tik daudzos skandālos iesaistīts… tā ir atbildība par visiem KNAB aizturētajiem muitniekiem, par visiem VID skandāliem, kas šajos četros gados bija, tā ir organizācijas vadītājas atbildība, tas ir pilnīgi skaidrs. Kāds darījums ir noticis starp Ašeradenu un citiem spēkiem, to mēs varbūt uzzināsim pēc kāda laiciņa. Tā, protams, ir bumba ar laika degli.
Kāpēc tu domā, ka Jaunzemes atjaunošana amatā ir bumba ar laika degli, ka tur ir ieprogrammētas nepatikšanas iesaistītajiem – nevis problēmu atrisināšana iesaistītajiem, bet problēmu iecementēšana?
Tāpēc, ka, es domāju, mēs tagad sagaidīsim daudz skandālu par VID, daudz informācijas par kaut kādiem citiem pārkāpumiem, un tas, kas nav īsti saprotams un pieņemams, ir [Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Edgara] Tavara paziņojums, ka viņiem ir daudz vairāk informācijas nekā citiem un ka viņi Jaunzemi negrib. Ja jums ir informācija, tad lieciet kārtis galdā un sakiet, kur ir problēma. Ja jums nav informācijas, tad beidziet muldēt.
Ja tu saki un Tavars saka, ka Jaunzemei mierīga dzīve amatā nebūs un nāks jauna informācija par pārkāpumiem VID, tad ne jau no iestādes Iekšējās drošības biroja tā nāks, tā var nākt no uzņēmējiem, kuri ar kaut ko nav mierā savās attiecībās ar VID.
Šī informācija var nākt no visa kā, tā var nākt no [atlūgumu uzrakstījušā VID Nodokļu un muitas policijas priekšnieka Kaspara] Podiņa cilvēkiem, tā var nākt no VID iekšienes. Es nezinu, kāda ir atmosfēra iestādes iekšienē, bet pēc tam, kad daudzi cilvēki uzskatīja un saprata, ka Jaunzemes vairs nebūs, un varbūt rīkojās tā, it kā viņas amatā vairs nebūs, bet tagad redz, ka Jaunzeme ir atpakaļ, es domāju, ka iekšējās problēmas VID būs lielākas, nekā mēs varam saprast un domāt.
Jebkurā gadījumā man šķiet, ka šī ir liela JV kļūda, jo nekāda pamata saglabāt Jaunzemei amatu, ņemot vērā visu – viņas nespēju iziet visus amatpersonas novērtējumus utt.…
Nu par Jaunzemes atbildību un neatbilstību esi runājis tu, es esmu gandrīz visus šos četrus gadus rakstījusi, bet es negribētu piekrist, ka vairumā mediju un sabiedrībā būtu nostiprinājies kāds Jaunzemes demonizēts tēls, kādu to varbūt kāds cits vēl cenšas radīt. Es drīzāk teiktu, ka Jaunzemei varbūt viņas īpatnējā ierēdnieciskā stila un PR dēļ īsti nelīp tas viss klāt.
Viņai līp klāt, bet, ņemot vērā viņas amatu un viņas jaudu izrēķināties ar jebkuru, kurš pret viņu uzstājas… ne man, ne tev par to nekas nedraud, jo mums nav, ko atņemt, bet, ņemot vērā uzņēmēju atkarību no VID darbības un visādām represijām, es teiktu, ka Vecrīgas aktīvā daļa būs ļoti uzmanīga cīnīties ar VID ģenerāldirektori, kura ir amatā. Bet tas ir cits jautājums – vai var cīnīties pret jebkura drošības dienesta amatpersonu. Manuprāt, tas ir izaicinājums, tur jābūt aknām.
Labi, bet mēs nedaudz aizgājām prom no VP kancelejas iespējamās lomas, palīdzot Jaunzemei atgriezties amatā, jo, manuprāt, tas ir svarīgi arī, lai runātu tālāk par tādu lietu kā Egila Levita izredzes uz pārvēlēšanu amatā, no kā mūs šķir tikai labi ja mēneši četri.
Cik es zinu un saprotu, tad prezidenta Levita kanceleja dažas VID darbības ir savulaik uztvērusi kā sev palīdzīgas, par ko Rīgas pils jūtas pateicīga Jaunzemei, un šī ir pils pateicība jeb parāda atdošana. Bet esi uzmanīga, šo rakstot, jo ne visu, ko man ir izdevies uzzināt, es varu atklāt.
Tā ir mūsu abu problēma, ka mēs šeit, respektējot savus kontaktus, līdz galam atklāti nevaram runāt, bet tas, kā uz notiekošo ļauj raudzīties tas, ko zinu es, vairāk liek domāt par Rīgas pils kā vidutājas lomu brīdī, kad politiķi nevar vienoties, bet prezidenta komanda tur redz iespēju iegūt punktus pārvēlēšanai un arī savu amatu saglabāšanai. Tas, ka konsultācijās aktīvu lomu varētu būt spēlējusi Levita padomniece Sarmīte Ēlerte, tas rada daudziem kārdinājumu šo procesu demonizēt, piedod, lielā mērā arī tādēļ, ka viņa ir sieviete, lai gan daudzi atceras, cik aktīvs aizkulišu spēlēs bija prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs Edgars Rinkēvičs, un viņš par to demonizēts netika.
Es saprotu, ko tu saki, bet es neredzu pat iedīgli tam, ka Rīgas pils darbojās kā starpnieks, lai šādu vienošanos [par VID ģenerāldirektora amatu] panāktu. Absolūti. Mēs redzam, ka viņi ar vienošanās vai spiediena palīdzību ir panākuši, lai Ašeradens [tagadējais finanšu ministrs un prezidenta padomniece Ēlerte ilgus gadus kopā vadīja izdevniecību Diena, un konsultācijas viņu starpā politiskajā vidē nav nekāds noslēpums, tostarp arī Vienotībā, kurai vismaz formāli vēl pieder arī Ēlerte, – red.] pieņemtu tādu lēmumu. Savukārt, ja mēs paskatāmies uz Apvienoto sarakstu, tad viņi saka, ka ir pret to, tā ka nav nekādas vienošanās, viņi nav dabūjuši visas koalīcijas atbalstu Jaunzemei. Viņi [Rīgas pils – red.] pat nav pie tā strādājuši, viņi ir strādājuši tikai ar Arvilu [Ašeradenu], un, kurš no prezidenta kancelejas var strādāt ar Arvilu, to mēs visi lieliski zinām.
Kā lai to tā pieklājīgāk pajautā... Tu tiešām tici, ka viss, ko Tavars saka publiski vai pat nepubliski (šajā gadījumā, ka Apvienotais saraksts, kurš, starp citu, nav vienādi domājošs, ir pret Jaunzemes palikšanu amatā), ir taisnība? Īpaši šādos gadījumos, kad tās ir tukšas frāzes un neko nemaina?
Nē, es ticu tam, ka viņiem nav vienošanās. Tiktāl viņš nemelo. Tas, vai viņam ir vai nav kāds kompromats par Jaunzemi, es nezinu, mani tas arī īstenībā neinteresē. Bet tas, ka vienošanās nav, to šie izteikumi uzrāda. Jo, ja būtu vienošanās, tad lielākais, ko Apvienotais saraksts pateiktu, ir –"tas ir finanšu ministra lēmums, tā nav mūsu darīšana un atbildība". Bet Tavars pats, cik es saprotu, izlīda ar izteikumiem pret, un es to nekādi savādāk nevaru interpretēt kā Apvienotā saraksta sašutumu par šādu Ašeradena lēmumu.
Ja mēs paskatāmies gadu 25 griezumā, kādreiz partiju cīņa par šāda mēroga amatiem un ietekmi bija principiālāka un kaut kādas spices varēja, protams, panākt aizkulišu vienošanās, bet partiju aktīvistu lokā tik un tā bija liela viļņošanās un protests "kā mēs varējām to atdot, piekāpties".
Nu tur laikam ir iestājusies kaut kāda politiskā pieredze, kas liek darīt to, kas tiek darīts, proti, neskatoties uz visu to, ka mēs iegūstam vai nosacīti zaudējam Jaunzemi, tas nav iemesls tagad skriet projām un principiāli kaut ko darīt. Ir attieksme "gan jau mēs vēlāk atriebsimies citā veidā, bet no koalīcijas prom neiesim nu neparko, turēsimies ar zobiem pie varas un nekur neko neatdosim". Tāpēc, ka pieredze tiešām rāda, ka cilvēki, kas kādreiz šur un tur principiālu vai kādu citu iemeslu dēļ aiziet prom no koalīcijas, – partijas mēdz zaudēt no tā. Un tā ir varbūt tāda Latvijas politikas pieredze, ka cīnīties vajag, cīnīties var, bet tādas rīcības… Tas pats Tavars, piemēram, "Jaunzeme – slikti, bla bla bla, bet koalīciju tas nesatricinās, lai kas notiktu, mēs tik un tā būsim koalīcijā". Nu tur ir tāda bišķi šizofrēnija – ja jūs esat pret, tad jūs esat pret, ja jūs esat par, tad jūs esat par.
Labi, ejam projām no VID, bet pamodelējam tomēr vēl situāciju partiju spektrā pēc Saeimas vēlēšanām, kur vairākas vēl vakar pietiekami nopietnas un ietekmīgas partijas sēž ārpus Saeimas, bet ar valsts finansējumu darbības turpināšanai. Kur tad viņi paliks – gan jau šajā pašā sastāvā notiks kādas pārgrupēšanās, konsolidācijas un politiķu staigāšana. Un daži Rīgas pils cilvēki, arī piesauktie, te arī var atvieglot attiecību normalizēšanu, sarunas.
Es saprotu, par kādu kontekstu tu runā, bet, redzi, mums valstī ir problēma ar politisko sistēmu kā tādu – mums ir nevis partijas, bet grupējumi, un mums ir aktīvi cilvēki, kas darbojas politikā, kas maina partijas pusstundas laikā, stājas iekšā, stājas ārā, tas, kas notiek ar Rīgas domi, vispār ir kaut kāds skandāls, manuprāt. Kas tā par koalīciju, kas ir vienkārši cilvēku grupa, kura ir koalīcijā?
Bet ko tu gribi? Mums Rīgā ir "pārmaiņu koalīcija", nu tad viņi arī mainās. Viņiem jau nosaukumā tas ir ieprogrammēts.
Tas, ko es gribu teikt, kur stratēģiski ir problēma, – mums ir nevis partiju cīņa, nevis partiju augšana, mums ir aktīvi cilvēki, kas darbojas politikā un pie politikas, kas pozicionējas ar vienu mērķi – iegūt varu.
Tas ir pilnīgi leģitīmi, un tur pat nav par ko kaunēties.
Tas ir leģitīmi, es tikai saku, ka mani interesē, lai būtu partijas un lai tās būtu ideoloģiskas, lai tās cīnītos par uzņēmējiem, par latviešiem, par gejiem, par zaļajiem – vienalga, par ko, bet lai būtu sapratne, kur ir kurš. Es vairs nevaru izsekot tiem cilvēkiem, kuri pašreiz ir politikā, kurā partijā viņi ir un ko kurš pārstāv.
Bet, ja mēs pamēģinātu atgriezties pie mana jautājuma par esošā partiju salikuma pārgrupēšanās un konsolidācijas iespējām? Vai tas tev šķiet pārāk tāls šāviens četrus gadus pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, lai sāktu par to runāt?
Četri gadi, tas nav daudz, tagad tieši būtu jāsāk pārgrupēties, ņemot vērā, ka tie nepārvēlētie cilvēki tagad staigā pa Vecrīgu brīvā dabā un viņiem nav ko darīt tādā ziņā, ka viņi vairs nav pie varas, bet grib atpakaļ. Līdz ar to skaidrs, ka viņi grupēsies, pārgrupēsies, konsolidēsies, mainīsies, bet, kā jau es teicu, ja tev nav partijas ar ideoloģiju, bet tikai aktīvu cilvēku grupas, kas, teiksim, nevis ideoloģisku iemeslu dēļ stājas tajā vai citā partijā, bet veido grupējumu vai partiju, lai atgrieztos pie varas, tad tas nav labākais ceļš Latvijas attīstībai, tā, manuprāt, ir lielā problēma Latvijas attīstības ceļā, ka mēs nespējam ideoloģiski diskutēt par idejām, runāt par idejām, mēs spējam tikai pārgrupēties. Ja tu paskaties pirms 20 gadiem, jebkur cilvēka izstāšanās, pāriešana citā partijā bija skandāls, tas bija avīžu pirmajās lapās. Tās bija diskusijas, tās bija runas. Tagad cilvēki maina partijas gada laikā divas reizes un izveido trešo partiju.