Pirms 30 gadiem dienas kārtībā bija pilsonības likuma pieņemšana, kas sakrita ar atjēgsmi, ka tie Rietumi, kuros tiecamies nokļūt, nav gluži tie Rietumi, no kuriem mūs šķīra 50 okupācijas gadi. Rezervētu nostāju baltiešu lietās vēl varēja saprast, kad bijām PSRS skavās, bet grūtāk nāca sapratne, ka pēc neatkarības atjaunošanas dekolonizācijā starptautisku atbalstu no, bijušā ārlietu ministra Georga Andrejeva vārdiem runājot, "gļēvajiem un neizlēmīgajiem" Rietumiem velti gaidīt. Par šīs Rietumu attieksmes simbolu kļuva par nāves eņģeli dēvētais Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls.
"Iespējams, ka pilsonības likumā nebūs kvotu," 1994. gada 15. marta Dienā rakstīja Sanita Upleja. "Sagatavojot pilsonības likumprojektu otrajam lasījumam, Latvijas ceļš nolēmis atteikties no naturalizācijas kvotu principa, kā bija noteikts likumprojekta pirmajā lasījumā." (Tajā bija paredzēts, ka ikgadējās naturalizācijas kvotas nosaka Ministru kabinets, pamatojoties uz demogrāfisko un ekonomisko situāciju valstī, un tās apstiprina Saeima.)
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 19. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00