Ja šis priekšlikums tiktu īstenots, Latvija joprojām saņemtu vismazākos lauksaimniecības tiešmaksājumus ES, savukārt kohēzijas politikas ietvaros mūsu valsts, salīdzinot ar esošo plānošanas periodu, zaudētu vairāk nekā vienu miljardu eiro.
Šāds priekšlikums ir saprotams kā ES smagsvaru - Vācijas un Francijas - interešu aizstāvība: šīs valstis pašsaprotami vēlas Kohēzijas fonda līdzekļus «iezīmēt» saviem nabadzīgākajiem reģioniem, taču, no Latvijas tautsaimniecības attīstības perspektīvas raugoties, mums var «aiziet gar degunu» ļoti būtiski finanšu resursi. Pirms nepilna mēneša - 2011. gada 26. jūlijā - Latvijas Republikas Ministru kabinetā tika apstiprināta mūsu valsts sākotnējā pozīcija sarunām Eiropas lietu ministru un valsts sekretāru sanāksmei 28. un 29. jūlijā Polijas kūrortpilsētā Sopotā. No publiski pieejamās informācijas ir izskanējis, ka Latvija sarunās par ES daudzgadu budžetu 2014.-2020. gadam īpašu uzmanību pievēršot divām svarīgām prioritātēm: pietiekami liela Kohēzijas fonda finansējuma nodrošināšanai, lai Latvija ātrāk pietuvinātos ES vidējam attīstības līmenim un radītu labvēlīgus apstākļus Latvijas ekonomikas izaugsmei un infrastruktūras attīstībai, kā arī godīgu un vienlīdzīgu konkurences nosacījumu panākšanu Latvijas lauksaimniekiem kopējā Eiropas tirgū.
Ņemot vērā notikumu attīstību, Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) 2011. gada 11. augustā organizēja speciālistu tikšanos ar Ārlietu ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvjiem, lai detalizētāk noskaidrotu Latvijas pozīciju sarunās ar citām ES dalībvalstīm un EK par ES daudzgadu budžeta 2014.-2020. gadam projektu. Diemžēl abu ministriju atzinums bija, ka Latvija nemaz nav gatava sarunām par ES 2014.-2020. gada daudzgadu budžetu.
Kā galvenos iemeslus ministriju pārstāvji minēja divus. Pirmkārt, Latvija nav definējusi valsts prioritātes, jo nespēj sākt darbu pie Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam, tāpēc Latvijas valsts pozīcijas sarunām tiek veidotas taustoties: balstoties uz konkrētajā brīdī pieejamo informāciju un nozaru spēju vai nespēju ātri sagatavot nepieciešamos argumentus. Katra ministrija uz ātru roku mēģina kaut ko sameklēt, Ārlietu ministrija apkopo, steigšus aicina valdību un Saeimu saskaņot un skrien uz Briseli norunāt savu runājamo. Ja kāds «no malas» mēģina šajā procesā iejaukties, izsakot iebildumus vai uzdodot jautājumus, kas Latvijai būtu izdevīgāk, kādas ES dalībvalstis konkrētu pozīciju izstrādē varētu būt Latvijas sabiedrotās, šis «kāds» ātri vien tiek nostādīts muļķa lomā, saņemot aizrādījumu, ka neviens «no malas», redz, nesaprot un nemaz nevar saprast, kā notiek sarunas Briselē.
Tomēr mums, kas esam starp tiem «no malas», ir sajūta, ka Latvija nereti uz pārējo ES dalībvalstu fona izskatās gluži vienkārši smieklīgi. Mēs tā vietā, lai profesionāli definētu Latvijas prioritātes, visnepiemērotākajos brīžos laižam atvaļinājumā likumdevēju vai izpildvaras attiecīgi atbildīgās personas, ejam atvaļinājumos visi kopā vai pat atlaižam Saeimu un nododamies ārkārtas vēlēšanām, kas darba kārtības priekšplānā izvirza pavisam citus, jāteic, īstermiņa mērķus. Tātad, otrkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka ES institūcijās ir pārāk vājš Latvijas politisko interešu lobijs, kas izskaidrojams ar nemitīgi mainīgo un neskaidro politisko situāciju valstī.
Tā vien šķiet, ka mums ir svarīgāk iekšpolitiski vārīties, nevis rūpēties, lai valsts nezaudētu miljardu eiro, ko varētu ieguldīt cilvēkresursu attīstībā, izglītībā, veselības aizsardzībā, autoceļos, uzņēmējdarbības sekmēšanā, reģionu un pilsētu attīstības projektos u. c.
Tikai kā kliedzošu netaisnību var vērtēt faktu, ka ar Ministru prezidenta rīkojumu izveidotajā darba grupā, kas gatavo nacionālās pozīcijas attiecībā uz ES daudzgadu budžetu 2014.-2020. gadam, ir iekļautas teju vai visas ministrijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija, taču netika pieaicināta neviena organizācija, kas pārstāv Latvijas pašvaldības. Taču tieši pašvaldības ir tās, kas visprecīzāk spēj argumentēt un sniegt priekšlikumus par vajadzībām reģionos un pilsētās, pašvaldības ir tās, kas apgūst visvairāk ES līdzekļu.
Tā vien šķiet, ka valdība nespēj savietot spēku ar prātu, lai konstruktīvi un profesionāli nodarbotos ar Latvijas interešu aizstāvību ES līmenī. Ārlietu ministrijas pārstāvji stāsta, ka ministru tikšanos laikā katras ES dalībvalsts pārstāvim tiek dotas trīs minūtes, lai pozicionētu savas valsts viedokli. Šādas trīs minūtes var izšķirt Latvijas attīstības tempu un perspektīvu uz ilgiem gadiem.