Kāds viņa paziņa saka, ka Čeļebijs no Latvijas jau sen esot nozudis, bet Rīgā dzirdēts, ka nesen viņš te tomēr redzēts. Tas saskan ar cita avota Dienai apliecināto, ka Čeļebijs vasaras beigās bijis Latvijā un izrādījis aktivitātes jautājumos, kas saskan ar Navaļnija fonda izmeklēšanu. Bet šobrīd Dmitrijs Čeļebijs esot Krievijā, visticamāk Maskavā. Tas un Čeļebija pēdējo vismaz desmit gadu rosīšanās Maskavā liek uzdot jautājumu par viņa iespējamiem kontaktiem ar Krievijas specdienestu FSB. Uz to norāda arī Dienas avoti.
Čeļebijs bijis iesaistīts dažādos biznesos, bet konkrētās lietas ietvaros īpašu interesi raisa divi - viens saistīts ar jahtu būvi Rīgas brīvostas teritorijā (Navaļnija komandas filmā izskan uzbrukuma pasūtītāju plāns piekauto Volkovu pa jūru nogādāt līdz Pēterburgai un nodot FSB rokās, tam par 12 000 eiro nolīgstot kādu “kuģīti” Rīgā), otrs saistīts ar Akciju sabiedrību Goldinvest Asset Management, kuras padomē bija Čeļebijs. Tās meitasuzņēmums no 2011. līdz 2013.gadam bija Maskavā atvēris zelta un citu dārgmetālu uzpirkšanas punktu. Papildus tam Čeļebijs pēc avotu stāstītā Maskavā apkalpojis klientus, kuri vēlējušies izmantot mūsu tobrīd vēl liberālās bankas naudas līdzekļu pārvešanai uz Rietumiem.
Vai informācija par naidīgumu starp Hodorkovska un Navaļnija nometni vismaz daļēji nav Krievijas specdienesta FSB piespēlēta provokācija ir viens no centrālajiem jautājumiem, ko izraisījusi Navaļnija komandas izmeklēšana. Pat, ja fakti par Ņevzļina pasūtīto uzbrukumu atbilst patiesībai, no skandāla cieš krievu opozīcija Rietumos, kas atklājas kā vāja, sadrumstalota un par līderību konkurējoša, pat izmantojot 1990.gadu noziedzīgās metodes. Turklāt pati Navaļnija komanda izmeklēšanas gaitā atzīst, ka informācijas pirmavotu - “lietu kārtotāju” no Krievijas Andreju Matusu uzskata par cieši saistītu ar FSB.
“Provokatori viņi var būt abi - Dima ir daudz strādājis ar finansēm Krievijā un FSB ir viens no Krievijas varas instrumentiem, tādēļ FSB gali tur ir visiem. Ja tu strādā kā “pelēkais baņķieris” Maskavā, ja tu strādā ar Krievijas pelēko naudu un tās eksportu, tev tādā vai citādā līmenī ir jāsadarbojas ar FSB, savādāk tu Maskavā neizdzīvosi, ja tu strādā nopietnā līmenī. Tā ka tas, ka Dimam ir bijuši kādi kontakti ar krievu orgāniem, vispār nerada nekādas šaubas, tur katram “pelēkajam baņķierim” tādi ir, citādāk ar liela apmēra aktīviem no Krievijas nemaz strādāt nevar. Bet, ja man jautātu viedokli, vai Dima šajā stāstā ir FSB provokators, es vairāk ticētu versijai, ka viņu interesēja nopelnīt naudu, lai gan apgalvot es to nevaru, tik pat labi varēja būt gan tā, gan tā,” pārdomās ar Dienu dalās kāds cilvēks no Latvijas biznesa vides, kurš personiski pazīst gan Čeļebiju, gan Bļinovu un ir grūti pierunājams runāt pat uz pilnīgas anonimitātes nosacījumiem.
Kāds Dmitrijs jeb krievu valodā pieņemtajā šī vārda saīsinājumā Dima tiek pieminēts Navaļnija komandas slepus ierakstītajā sarunā, Volkovam kādā Melnkalnes krogā tiekoties ar citu “lietu kārtotāju” no Krievijas Andreju Matusu. Šo “aizdomīgo tipu” ar ciešiem sakariem Krievijas specdienestā FSB, nolīdzis uzbrukuma iespējamais pasūtītājs šobrīd Rietumos dzīvojošā Krievijas eksoligarha Mihaila Hodorkovska tuvākais līdzgaitnieks, biznesa partneris un “naudas maks” Leonīds Ņevzļins.
Sarunas fragments izskan 12.septembra vakarā demonstrētajā filmā, kurā izmeklēts, kurš un kā organizējis šopavasar Viļņā notikušo uzbrukumu Volkovam. Ieraksts ir tik sliktā kvalitātē, ka fona trokšņu dēļ ir grūti saklausāms. Tajā Matuss stāsta Volkovam kā pie viņa vērsies Dima jeb, pēc Dienas rīcībā esošās informācijas Latvijas ekspolicists Dmitrijs Čeļebijs.
“Es atbraucu [grūti saklausīt - kurp] un Dima man saka, klausies, ir cilvēks Rīgā, ļoti pazīstams, kurš bēguļo. Tas, viņš saka, ir visu Ņevzļina netīro uzdevumu izpildītājs. [Kā liecina Navaļnija komandas izmeklēšana, tostarp, viņu rīcībā esošās pilnās sarakstes un sarunu ieraksti, runa ir par Krievijas juristu Anatoliju Bļinovu, - red.] Lūk, šis stāsts ar Volkovu, lūk, viņš [Bļinovs] to izpildīja. Es saku, labi, un? Kāds man ar to sakars? Viņš [Dima] saka, nu, MBH [saīsinājums no Hodorkovska vārda, tēvavārda un uzvārda pirmajiem burtiem, ar kādu šajās aprindās viņu mēdz apzīmēt - Mihails Borisovičs Hodorkovskis jeb “MBH”, - red.] viņu [Bļinovu] uzmeta, oi, ne MBH, bet Ņevzļins. Tas ir viss kipišs patiesībā notika man vispār nesaprotamu iemeslu dēļ. Es joprojām to visu nespēju galvā salikt kopā. Tas ir, kā viņš to dabūja gatavu, kā pieļāva.” Šajā vietā Matusa stāstījums tiek pārtraukts ar precizējošu jautājumu, vai tas nozīmē, ka uzbrukuma organizētājiem bija apsolīta liela nauda, uz ko Matuss atbild apstiprinoši, nosaucot summu 250 000 eiro.
Otrreiz šis noslēpumainais lietas figurants tika piesaukts šonedēļ, trešdienas vakarā tiešraidē Leonīda Volkova YouTube kanālā. “Mums ir zināma šī Dimas personība, ir zināms viņa uzvārds. Tas ir tāds Bļinova sabiedrotais, viņa partneris atsevišķos projektos. Bļinovs jau sen Krievijā ir izsludināts meklēšanā, jau kopš 2018.gada par krāpniecību. Viņš, kā jau mēs teicām, ir parādā daudziem cilvēkiem, daudzus apzadzis un tādēļ nevar iebraukt Krievijā. Savukārt Matuss var. Un kaut kādas lietas, piemēram, telefonu nodošanu viņi īstenoja caur starpniekiem, caur šo pašu Dimu. Viņa personība mums ir zināma, mēs to neizpaužam izmeklēšanas interesēs,” ļoti vispārīgi cilvēka, kurš pēc Dienas rīcībā esošās informācijas ir Dmitrijs Čeļebijs, lomu šajā lietā ieskicēja Volkovs.
Tā kā Bļinova nolīgtie poļu kikbokseri Volkovam ar āmuriem tomēr nav nodarījuši pietiekami smagus miesas bojājumus, Ņevzļins uzskatījis uzdevumu par neizpildītu un solīto honorāru nav samaksājis. Tā tālāko notikumu gaitu skaidro Navaļnija komanda. Līdz ar to bez atlīdzības par operācijas organizēšanu palicis gan Bļinovs, gan poļu uzbrucēji, gan, iespējams, vēl kāds. Tas izraisījis konfliktu, savstarpējus apvainojumus un šantāžu. Tādēļ problēmas atrisināšanai piesaistīts Matuss, kuram dots uzdevums atņemt Bļinova un poļu rīcībā esošos telefonus ar kompromitējošajām sarakstēm, balss ziņām un sarunu ierakstiem, kas izmantoti uzbrukuma organizēšanā, lai pie “uzmestajiem” izpildītājiem nepaliktu pierādījumi Ņevzļina saistībai ar notikušo.
Matuss ar šo uzdevumu ir ticis galā un telefonus no uzbrukuma organizētājiem un izpildītājiem savācis. Bet tā kā pa šo laiku Ņevzļins paguvis sanīsties arī ar Matusu, pēdējais šīs kompromitējošās sarakstes starp Bļinovu un Ņevzļinu nodevis tālāk Navaļnija komandai, kas tās vismaz daļēji publiskoja 12.septembra filmā. Tā kā Navaļnija fonda pašreizējā vadītāja Marija Pevčiha filmā izsaka pieņēmumu, ka Matuss vēlējies, lai fonda cilvēki no viņa šos ierakstus atpērk, var pieņemt, ka arī Matusam ar Ņevzļinu konflikts izcēlies tieši par paveiktā uzdevuma apmaksu. Pats Matuss telefonsarunā ar Navaļnija fonda pašreizējo vadītāju Mariju Pevčihu, kas arī daļēji atskaņota 12.septembra filmā, stāsta, ka kopš 2019.gada trīs gadus strādājis Hodorkovska un Ņevzļina interesēs, būdams “īpaši uzticams palīgs” un izpildot dažādus uzdevumus.
Dmitrijs Čeļebijs ideāli atbilst Latvijas realitātē pieņemtajai izpratnei par “lietu kārtotāja” tēlu, kur starp daudzām citām īpašībām svarīgi ir noderīgi sakari un savstarpēja uzticēšanās, ka lūguma izteicējs un lūguma izpildītājs viens otru nenodos. Dmitrijs tāpat kā viņa tēvs Vladimirs Čeļebijs 2000.gadu sākumā un pirmajā pusē strādājuši policijā. 1978.gadā dzimušais Dmitrijs darbu kriminālpolicijā pametis 2001.gadā, bet viņa tēvs Vladimirs 2005.gadā. Lai gan kopš tā laika pagājuši jau 20 un vairāk gadi, šī darba pieredze abiem nodrošinājusi paliekošus kontaktus un abpusēju uzticēšanos tiesībsargājošajās iestādēs.
Viens no kādreizējiem Čeļebija seniora kolēģiem atceras, ka Vladimirs policijā strādājis par analītiķi un pratis veidot kontaktus un uzturēt labas attiecības ar kolēģiem. Uz jautājumu, vai Dmitrijam Čeļebijam ar vai bez tēva starpniecības ir iespēja “kārtot lietas” policijā un prokuratūrā, avots nedomājot atbild apstiprinoši. “Viņi ir “sliktie” manā uztverē, ik pa laikam šur tur parādās, uzpeld dažādās rebēs.” Tāpat šaurās aprindās vispārzināms fakts esot Čeļebiju iespēja kārtot lietas ar atsevišķiem prokuroriem.
Pēdējos gados, lai gan Dmitrijs pievērsies biznesam, tēvs un dēls, kad tas bijis nepieciešams, darbojušies kā komanda. “Jaunajam Čeļebijam nav tieša sakara ar vecā Čeļebija profilu, jaunais vairāk ir aizgājis biznesā, bet vecais viņu piesedz un viņam ir saiknes ar visiem sliktajiem “ekonomistiem” [domāta Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, - red.]. Viņš tur dzīvojas kā zivs ūdenī, ļoti aktīvi komunicē uz abām pusēm - gan pats var nokārtot lietas, gan dabūt informāciju no policijas,” par bijušo policistu tēva un dēla tandēmu stāsta avots.
Cits Dienas avots no pilnīgi atšķirīgas - biznesa vides, kurš pazīst gan Bļinovu, gan Čeļebiju, gan košiem triepieniem var noraksturot Ņevzļina slaveno skopumu, kas šoreiz šim Hodorkovska sabiedrotajam sagādājis lielas nepatikšanas, ekspolicistu Dimu, raksturo ar vārdiem “pelēkais baņķieris”. To, ka Čeļebijs uzreiz pēc aiziešanas no Valsts policijas sācis strādāt Trasta komercbankā, var atrast arī publiskos arhīvos. Pēc tam Čeļebijs aizgājis brīvā lidojumā, darbojoties Maskavā kā “pelēkais baņķieris” jeb tilts netīras izcelsmes naudas pārvešanai uz Rietumiem. Vienlaikus vismaz līdz 2018.gada banku krīzei, ko ievadīja ASV sankcijas pret ABLV banku un, kas beidzās ar “finanšu sistēmas kapitālo remontu” Čeļebijs neesot zaudējis saikni ar Latvijas banku vidi.
Avots, kurš abus Čeļebijus pazīst kā bijušos policistus un mūsdienās - lietu kārtotājus, pieļauj, ka Dmitrijam varētu būt kādi sakari organizētajā noziedzībā. Tāds secinājums radies no stila, kādā tas radis risināt konfliktsituācijas - nekaunīgi un agresīvi. “Viņš strādā netīri, rupji, “braucot virsū”, lamājoties, agresīvi uzvedoties, arī draudot.”
Tas izskaidro, kādēļ cits, no biznesa vides nākošais, avots, kurš ar Dienu uz anonimitātes nosacījumiem labprāt apsprieda, cik ticama vai mazticama ir Bļinovam piedēvētā loma šajā lietā, izdzirdējis Čeļebija uzvārdu, uzreiz vēlējās sarunu beigt.
“Par Čeļebiju es negribētu neko izteikties, viņš ir nepatīkams tips, bet, ja viņa uzvārds ir šajā lietā uzzīmējies, tad jūs esat uz pareizā ceļa - Bļinovs varētu būt caur viņu kārtojis šīs lietas vai daļu, jo viņi bija pazīstami.” Uz jautājumu, vai par Čeļebiju nevēlas izteikties pat neoficiāli, jo viņu uzskata par bīstamu, avots atbild: “Teiksim tā, es to nevaru izslēgt. Zinot viņa klientu loku, zinot, kādas izcelsmes naudu viņš groza. Viņam ir daži tādi klienti, ar kuriem es negribētu vienlaicīgi atrasties uz vienas ielas. Es viņu negribu iztaisīt par kaut kādu ļaundari, bet viņš ir nopietnāks par Bļinovu.”
To, ka Bļinovs personiski pazinis Čeļebiju, apstiprina gan Dienas avots, gan trešdien savā YouTube kanāla tiešraidē Leonīds Volkovs. Tā kā Bļinovs Čeļebijam acīmredzami uzticējies, ir visai loģiski, ka tas varēja būt izšķirošais faktors, lai tieši viņu izvēlētos kādu uzdevumu izpildīšanai Latvijā.
Apzīmējuma “cilvēks Rīgā” piedēvēšana Krievijas cietumā daudzus gadus nosēdējušam Maskavas advokātam Anatolijam Bļinovam šķita mulsinoša un ne līdz galam loģiska jau no pirmā brīža, kad dienasgaismu piedzīvoja Navaļnija komandas filma. Jā, Bļinovs ir pazīstams ar atsevišķiem Latvijas cilvēkiem, bet pamatā pateicoties diviem faktoriem. Ar vieniem Bļinovs bija iepazinies laikā, kad sniedza juridiskus pakalpojumus nu jau nelaiķim oligarham Borisam Berezovskim, kuram bija samērā plašs kontaktu un ietekmes loks Latvijā ietekmīgās aprindās. Vēl ar citiem Bļinova ceļi krustojās Maskavā laikā, kad vēl ilgi pirms iebrukuma Ukrainā un pirms vairāku uz Krievijas naudas apkalpošanu orientētu banku kraha Latvija ar lieliem apgriezieniem strādāja uz krievu kapitāla piesaistīšanu. Tik un tā var teikt, ka Bļinova vārds Latvijā ietekmīgās aprindās praktiski nav zināms un neko nenozīmē. Arī iespēja viņam personiski kārtot lietas Latvijas policijā un prokuratūrā šķiet apšaubāma. Stāstā acīmredzami iztrūka kāda viena vai vairāku vietējo starpnieku.
“Tā nav persona, kurai uzticēt kaut ko šādu. Shēmotājs un afērists viņš ir, bet, lai viņam pasūtītu kaut kādas šādas lietas - nolīgt poļu “kačokus”, tas man šķistu ļoti jocīgi, smieklīgi,” Dienai pēc filmas noskatīšanās savu viedokli pauda cilvēks, kas Bļinovu pazīst kopš Berezovska laikiem un ir saticis arī pēdējos gados pēc jurista iznākšanas no ilgstošā ieslodzījuma Krievijā. Vienlaikus avots pieļāva, ka Bļinovs pēc sava profila varēja būt šīs operācijas smadzenes, varēja izstrādāt pamatu, uz kā bāzēt iespējamās pasūtījuma lietas Latvijas tiesībsargājošajās iestādēs, norādīt, kur un kādu krimināllietas ierosināšanai izmantojamu informāciju iegūt. Avots apstiprina, ka Bļinovs pēdējos gados rosījies Lietuvā un Polijā, bet ne Latvijā, vismaz pēc viņa rīcībā esošās informācijas.
Leonīds Volkovs trešdien norādīja, ka “Dimas” personību pagaidām neatklāj izmeklēšanas interesēs. Kāpēc šī “Dimas” personību tomēr nolēma publiskot Diena, vienlaikus gan turpinot žurnālistisko izmeklēšanu? Pirmkārt, Dmitrija Čeļebija profils, kādu to mums raksturoja avoti, kuri ir pazīstami ar viņa darbības metodēm, rada pamatotas aizdomas, ka Čeļebija vai viņa tēva starpniecība varētu būt izmantota “lietu kārtošanai” Latvijas Valsts policijā, prokuratūrā un citās institūcijās. Savukārt Navaļnija komandas izmeklēšanā atklātais tam piešķir koruptīvu kontekstu. Tikmēr Latvijas tiesībsargājošo iestāžu un amatpersonu reakcija uz šīm smagajām aizdomām līdz šim nav viesusi pārliecību par nolūkiem veikt objektīvu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai un caur kādiem starpniekiem Hodorkovska biznesa partneris Ņevzļins, iespējams, korumpējis dažādas struktūras, lai pasūtītu kriminālprocesus un organizētu Volkova pārsūtīšanu caur Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem, lai nodotu Krievijas FSB rokās.
Piemēram, Valsts policija nekavējoties bez jebkādas iekšējās izmeklēšanas jau dienā, kad izskanēja informācija paziņoja, ka “kategoriski noraida paustos apgalvojumus par iespējamu policistu korupciju”. Neticību Navaļnija komandas apgalvojumiem publiski paudis arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.
Ģenerālprokuratūra uz izskanējušo reaģēja paziņojot, ka “pirms dokumentālajā filmā izskanējušo apgalvojumu izvērtēšanas prokuratūra informāciju nesniegs”. Tomēr ģenerālprokurors Juris Stukāns TV24 raidījumā Dienas personība jau pāris dienas vēlāk, 17.septembrī uz jautājumu, vai Latvijā iespējams pasūtīt kriminālprocesu, atbildēja, ka “tam neticot” un šādu runu parādīšanos skaidroja ar to, ka starpnieki kukuļdošanā nereti saviem klientiem piesola korumpēt kādu tiesībsargu, bet patiesībā naudu piesavinās. “Redziet, mēs esam arī fiksējuši un dzirdējuši informāciju citreiz, ka stāsta, ka kādai amatpersonai tiks dots kukulis, ka ar kādu prokuroru vai tiesnesi ir sarunāts, bet tas neatbilst patiesībai - tie, kuri to stāsta, to naudu vienkārši piesavinās sev un nevienam neko tālāk arī nenes. Un par tāda veida darījumiem, arī piesavināto naudu mums ir vairāki spriedumi spēkā esoši. Līdz ar to stāstīt var daudz ko,” savu versiju izklāstīja ģenerālprokurors.
Otrkārt, Čeļebija vārda parādīšanās publiski jau tuvākajā laikā bija nenovēršama, jo daudziem bija interese par to, kā gan Latvijā praktiski nezināmais Anatolijs Bļinovs šeit spējis organizēt Ņevzļina pasūtījumus, par kuriem vēstīts Navaļnija komandas izmeklēšanā, un, vai šajās darbībās tomēr nav iesaistīti kādi vietējie “lietu kārtotāji”.