Valsts kontroles revīzijā Atņemtā bērnība skarbi secinājumi

Revīzijā uzsvērts, ka Labklājības ministrija (LM) bērnu un ģimenes tiesību politikai ir izvirzījusi mērķi - nodrošināt iespēju ikvienam bērnam uzaugt ģimenē. Gadījumā, ja tas nav iespējams, bērnam ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe - vispirms pie aizbildņa, tad aizvietojošā ģimenē ar audžuvecākiem vai adopcijas kārtā un tikai tad bērnunamā. Valsts kontrolē uzsver, ka šāda valsts politika atbilst starptautiskajās tiesībās un praksē nostiprinātajiem principiem.

Šo mērķi nav iespējams sasniegt, ja netiek atbalstītas un attīstītas alternatīvās aprūpes formas, un ja politikas īstenošanu aktīvi neatbalsta arī sabiedrība. Tāpēc Valsts kontrole atzinīgi novērtē LM sāktās aktivitātes audžuģimeņu skaita palielināšanai un pārējo uzņemošo ģimeņu atbalstam, kas esot veicinājis to, ka pēdējos gados arvien vairāk bērnu ārpusģimenes aprūpi saņem pie aizbildņa vai audžuģimenē, nevis bērnunamā.

Revidentu vērtējumā, tikai tad, ja tiek ievērotas ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna labākās intereses, politikai izvirzītos rezultātus varēs uzskatīt par sasniegtiem.

Tomēr revīzijā konstatētais liecina, ka ne visos gadījumos atbildīgo institūciju - bāriņtiesu un sociālo dienestu, kā arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un LM darbības ir bijušas tādas, lai ievērotu un prioritāri nodrošinātu bez vecāku gādības palikušo bērnu labākās intereses.

Revīzijā uzsvērts, ka revidenti izprot, ka daļa no jomas problēmām, kas pašlaik ietekmē atbildīgo institūciju darbību, ir pagātnes sekas. Vairums vecāku, kuriem tiek pārtrauktas vai atņemtas bērnu aizgādības tiesības, ir uzauguši laikā, kad sabiedrībai un atbildīgajām institūcijām bija cita izpratne par to, ko nozīmē bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, kā tie var ietekmēt bērna turpmāko dzīvi, kā arī viņu pašu bērnu audzināšanu. Arī desmitā daļa no bērnunamos pašlaik dzīvojošajiem bērniem ir pusaudžu vecumā, kuri ārpusģimenes aprūpē nonākuši vēl laikā, kad bērnunams tika uzskatīts par bērna interesēm atbilstošu aprūpes veidu.

Tomēr šie apstākļi neattaisno atbildīgo institūciju bezdarbību, kas bezspēcīgi noraugās uz izveidojušos situāciju un nemeklē bērna interesēm atbilstošāku risinājumu, teikts revīzijas ziņojumā.

Vērtējot bāriņtiesas lēmumus par aizgādības tiesību pārtraukšanu un bērnu šķiršanu no ģimenes, revidenti secinājuši, ka

visbiežāk bāriņtiesas un sociālie dienesti ir sākuši ģimenes uzraudzību tikai tad, kad bērna tiesības uz pilnvērtīgu aprūpi jau ir apdraudētas.

Revīzijā veiktajā aptaujā divas trešdaļas pašvaldību revidentiem norādīja, ka tās analizē, cik ģimenēs pastāv riski nepietiekamai bērna aprūpei un audzināšanai. Tomēr 75% pašvaldību atzina, ka neiegūst informāciju par kopējo pašvaldībā dzīvojošo ģimeņu ar bērniem skaitu.

Tas nozīmē, ka atbildīgās institūcijas tomēr nav apzinājušas visas pašvaldībā dzīvojošās ģimenes, kurās pastāv riski nepietiekamai bērnu aprūpei, lai jau preventīvi sniegtu šīm ģimenēm nepieciešamo atbalstu.

Revidenti konstatēja vismaz 15 gadījumus, kad savlaicīgi netika pieņemti lēmumi par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Piemēram, bāriņtiesa un sociālais dienests vairāk nekā astoņus gadus vēroja ģimeni, kurā bērni aug neatbilstošos sadzīves apstākļos, ģimenes mājoklī regulāri lietots alkohols, notika savstarpēja vardarbība, bet lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu pieņemts vien tad, kad viens no ģimenes bērniem šajos apstākļos cietis no seksuālas vardarbības, turklāt no personas, kura jau iepriekš tikusi sodīta par seksuāla rakstura noziegumiem un bija regulārs ģimenes viesis.

Valsts kontrolē uzsvēra, ka, analizējot bāriņtiesu pieņemtos lēmumus par bērnam izvēlēto ārpusģimenes aprūpes veidu, vērojama pozitīva tendence - pēdējos divos gados bāriņtiesas arvien vairāk radušas risinājumu ārpusģimenes aprūpi bērnam nodrošināt ģimeniskā vidē, proti, pie aizbildņa vai audžuģimenē.

Tomēr divās no revīzijā apmeklētajām 12 bāriņtiesām revidenti arvien konstatēja praksi bez vecāku gādības palikušiem bērniem primāri aprūpi nodrošināt bērnunamā, neveicot darbības potenciālā aizbildņa vai audžuģimenes atrašanai.

Bērna tiesības netiek ievērotas vēl vairāk gadījumā, ja, pieņemot lēmumu par bērna ievietošanu bērnunamā, netiek vērtēts, vai izvēlētā institūcija ir piemērota konkrētam bērnam, proti, vai bērnunams atrodas vietā, kur bērnam ir iespēja uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar savu ģimeni un citiem tuviniekiem, vai bērnunams var nodrošināt aprūpi visiem vienas ģimenes bērniem, lai nebūtu nepieciešams viņus šķirt.