Līdzās valodas dienām, izstādēm koncertiem, konferencēm Igaunijā, Latvijā, Somijā, Lietuvā, Francijā, Krievijā un citur iznākuši trīs krājumi lībiešu valodā: XX gs. 30. gados sastādītā lībiešu ābece un lasāmgrāmata, lībiešiem veltīts lībiešu, latviešu, igauņu, somu un krievu dzejnieku dzejoļu krājums latviešu un lībiešu valodā Kā iznirst lībieši, kā arī lībiešu dzejas antoloģija Es viltīgāks par tevi, menca!, kas lībiešu un igauņu valodā iznākusi Igaunijā. Latvijā dienasgaismu ieraudzījis buklets skolu valodas un vēstures skolotājiem Lībieši 44 atbildēs, kura pirmā tirāža - 2000 eksemplāru - beigusies jau pirms tā prezentācijas, un monogrāfija Lībiešu rakstu valoda, kas vienlaikus kļuvusi par pirmo latviski publicēto lībiešu valodai veltīto monogrāfiju. Un tas nav viss.
Atskatoties uz gada notikumiem, es noteikti vēlētos pieminēt trīs secinājumus vai atklāsmes, kas varbūt tikai daļēji ar to saistās.
Pirmā - izrādās, ka ar pieticīgiem spēkiem, maziem cilvēku un naudas resursiem ir iespējams radīt kaut ko lielu un skaistu, piemēram, Starptautisko lībiešu valodas un kultūras gadu. Ideja par to 2010. gada nogalē dzima spontāni, un tādi paši izrādījušies arī daudzi gada pasākumi un izdevumi - bieži pārāk vēlu, lai paspētu sagaidīt lēmumus projektu konkursos, tālab liela daļa lietu darītas pašu spēkiem, bez atlīdzības.
Otrā - manuprāt, jebkuras kopienas, tautas vai valsts pastāvēšanā īpaši svarīga loma ir konkurētspējīgas mūsdienu kultūras esamībai. Manuprāt, mūsdienu pasaulē līdztekus valdošajai globalizācijas, tehnoloģiju attīstības un interneta socializācijas tendencei, kas liek mums atrasties daudz nepastarpinātākā kontaktā ar citiem pasaules iemītniekiem, novērojama arī otra - aizvien pieaugošas kultūras mantojuma popularitātes virzienā. Tā saglabāšanai un atdzīvināšanai tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība, taču vienlaikus, īpaši tādu skaitliski mazu un «eksotisku» tautu gadījumā kā lībieši, bieži pienācīgi nenovērtēti paliek mūsdienu kultūras procesi.
Kultūras mantojums ir nepieciešams, jo tas liecina par kopienas, tautas, valsts saknēm un attiecībām ar pagātni, taču mūsdienu kultūras attīstība savukārt liecina par to attieksmi un vīziju par nākotni. Un kas gan cits ir mūsdienu kultūra, ja ne nākamais kultūras mantojums? Ja tas šodien netop, cilvēkiem pēc simts vai pat jau pēc dažiem desmitiem gadu vairs nebūs, kurp paraudzīties atpakaļ. Varbūt tieši tāpēc man kā lībietim iekšēji svarīgākie šī gada pasākumi ir tie, kas saistīti ar lībiešu mūsdienu kultūras un tās tradīciju turpināšanu, - dzejas krājums Kā iznirst lībieši, kurā atrodama triju mūsdienās lībiski rakstošo dzejnieku dzeja, vai Latvijā un Somijā notikušās lībiešu mākslinieku grupu izstādes -, jo tie iezīmē mūsu nepārtraukto kultūras procesu un tā tradīciju turpināšanos.
Un trešā - tik spēcīgs Latvijas morālais atbalsts kā šogad lībiešiem ir bijis varbūt tikai tūlīt pēc atmodas pašā 90. gadu sākumā. Bet galvenais ir tas, ka daudzviet Latvijā un citur jau top ar lībiešiem saistīti plāni arī nākamajiem gadiem, kas liecina, ka šogad sāktais turpināsies, un tieši tas arī bija Starptautiskā lībiešu valodas un kultūras gada patiesais mērķis.