Veselības inspekcija nesaskata ārstu nolaidību Daugavpils trakumsērgas gadījumā

Stāsts jau ir par ko citu: ka paciente pati sev diagnosticēja slimību pareizāk nekā ārsti, ka netika nodrošināta mūsdienīga atsāpināšana un sedācija, lai cilvēks aizietu bez mokām (nu, halo, ir tak 21. gadsimts, ir pieejams plašs medikamentu klāsts!), ka nepareizas diagnostikas dēļ ar šo cilvēku saskārās plašs mediķu un citu pacientu loks, kuri nezināja, ka saskaras ar cilvēku, kuram varētu būt trakumsērga, un ka galu galā tā arī šī diagnoze neatklātos, ja ne tuvinieki neuzstātu uz rūpīgu pārbaudi un pareizu nāves cēloņa noskaidrošanu. Piedodiet, bet te nu darbs būtu ne vairs impotentajai Veselības inspekcijai, bet būtībā valsts drošības un aizsardzības struktūrām, jo te ir skaidrs, ka kaut niecīgākās ķīmiskās vai bioloģiskās karadarbības rezultātā medicīnā valdošā bardaka un mediķu attieksmes dēļ mēs visi esam pakļauti straujai slimību izplatībai. Un pat nekādu bioloģisko karadarbību nevajag. Izrādās, katrs var nonākt slimnīcā, kur blakus gultā kāds ar trakumsērgu, un mediķiem pofig.

Mīļum, tas bija Īrijas ārsts, kas, konstatējis, ka pacientei ekskursijas laikā Indijā iekodis suns, izrakstīja kaut kādu ziedi, ar ko kodumu apziest. Tā nu tas ir, ka droši diagnosticēt trakumsērgu var vien pēc pacienta nāves, izmeklējot tā smadzeņu paraugus. (avots: https://www.who.int/rabies/about/home_diagnosis/en/)