Latvijas čigānu dzīvē ielūkojās 1993. gada 24. jūlija SestDiena Sandra Metuzāla un Dzintara Medeņa rakstā Čigāni šaizemē, vispirms kliedējot dažu stereotipu, piemēram, to, ka čigāns asociējas ar blēdi vai ar vīru, kurš braukā apkārt kulbā, tērpies spožos zābakos: "Mūsdienās taboru pat ar uguni nesameklēsi. Arī čigāni paši atzīst, ka vecie labie laiki sen esot garām un tādas nesenā pagātnē populāras filmas par čigānu dzīvi kā Tabors aiziet debesīs un Čigāns no viņu viedokļa liekoties ļoti uzjautrinošas. Tas pats attiecas uz slavenajiem ansambļiem, kurus kārtīgās čigānu bērēs izsvilptu. [..] Čigāni ir integrējušies Latvijas sabiedrībā, jo praktiski atteikušies no klejojošā dzīvesveida. Tieši šis konkrētai dzīvesvietai nepiesaistītais mūžs tad arī bija tas, kas čigānus krasi atšķīra no, piemēram, latviešiem, kuri mūždien tiekušies pēc savas sētas, sava kaktiņa zemes."
Vēsture Dienā: Diena pie čigāniem
1993. gadā SestDiena vēstīja, ka čigāni integrējušies Latvijas sabiedrībā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.