Vēl tikai vienai krievu filmai bez Saules nogurdinātajiem ir ticis Oskara gods, atgādināja intervētāji, – filmai Maskava asarām netic. "Taču asaru bums bija sen, Saules nogurdināto – 1995. gadā. Mihalkovs ir pārliecināts, ka tikai Katrīnas Denēvas – tā gada Kannu kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājas – vērptās intrigas nav ļāvušas šai filmai iegūt arī Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru (toreiz triumfēja Kventina Tarantīno Lubene). (..) Mihalkovs patlaban nenoliedzami ir vispopulārākais krievu režisors ne tikai pasaulē, bet arī pašā Krievijā. Viņa radīto filmu nosaukumi diez vai prasās būt atgādināmi – Mīlas verdzene, Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm, Pieci vakari, Oblomovs, Radi u. c., viņa režisora un aktiera potences nav apstrīdamas. (..) Mihalkovs ir liels aktieris, un uzrunas publikai (kaut vai Rīgā Kongresu nama zālē) viņam, šķiet, īpašu piepūli nesagādā, dozējot visai apokaliptisko Krievijas politiskās ainas uzzīmējumu, savu uzskatu izklāstu un vienkārši jaukus jociņus. Viņš publikai patīk, viņam publika, šķiet, neapnīk. Lai gan 1. maija radošā vakara viesi bija devušies uz tikšanos ar nemirstīgo ekrāna zvaigzni taisnā ceļā no sarkankarogotajiem mītiņiem, medaļām un ordeņiem rotājušies." Lūk, daži fragmenti no intervijas.
"Vai jūs nevarētu paraksturot šīs zāles agresivitāti, lozunga Mihalkovs – žīdu masons, pārdevies Jeļcinam izraisītās sajūtas?
Ak kungs, nu veci, slimi cilvēki, kas kļuvuši bezpalīdzīgi. Es varu saprast viņu bezperspektivitātes sajūtu, bezcerību. Bet ar viņiem nedrīkst sākt dialogu viņu formā. (..) Uzskatu, ka viņiem vajag būt valstiski apmīļotiem. Medicīna, pārtika, naudiņa, lai aizietu uz teātri, kino… Bet viņu attieksme nedrīkst te kaut ko iespaidot.
Vai nepastāv bīstamība, ka viņu rīcība var iespaidot valsts iekārtas likteni?
Jā. Krievijā šīs briesmas ir vēl lielākas. Būs vairāk asiņu.
Jūs visu laiku runājat par Krievijas īpašo, citādo ceļu. Gan politikā, gan kultūrā. Vai jūs pretnostatāt Krieviju visai pasaulei, paredzat tai izredzētās vietu? Ko jums nozīmē tas "citādais"?
Nu, mums visu laiku liek izvēlēties starp komunismu un kapitālismu. Vai nu demokrāti, vai velni kaut kādi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Krievijai jābūt konstitucionālai monarhijai. Krievija nav nekāda tur Francija. Krievija ir kontinents, saucas Eirāzija. Un Krievijas garīgais spēks un citādība ir tajā, ka tur viss ir samaisīts, pārstrādāts: gan asinis, gan rases, reliģijas, valodas, acu un ādas krāsa. Krievija šajā ziņā ir unikāla. Bet patiesībā pasaule ir daudzveidīgāka, un cilvēkiem jādzīvo pēc viņu ierastiem likumiem, nevis jāmēģina atdarināt citu dzīvi. Mums nav jāizliekas par holandiešiem. Tikai dzīvojot savu dzīvesveidu, Krievija varēs attīstīties, un pie viņas ceļu atradīs tie, kas grib mierīgi līdzāspastāvēt.
Ko domājat par gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām, vai arī spēlējat savu mazo vijoli šajā procesā?
Es nezinu, vai ko spēlēju, bet esmu pietiekami aktīvs. Es iestājos par pašreizējo iekārtu ne tāpēc, ka uzskatītu to par ideālu. Mainoties iekārtai, būs tikai sliktāk. Trešo reizi gadsimtā Krievija iekārtas maiņu var vienkārši neizturēt. Otrkārt, uzskatu, ka četri prezidentūras gadi šādai milzīgai zemei ir pārāk īss laiks.
Ticat, ka lielu valsti iespējams centralizēti vadīt?
Lielvalsti pārvaldīt var tikai centralizēti! Te gan es nedomāju plānveida saimniecību, bet personiskās attiecības. Federālisms Krievijai nekad nav bijis raksturīgs.
Prezidenta harismātiskais līdera statuss ir nolemtība…
Jā, tāpēc, ka valsts tāda. Ar monarhistisku mentalitāti. Tai vajadzīgs tēvs, līderis. Tā nu tas ir. Slikti vai labi, atavisms vai no kā cēlies, vai tas ir vai nav skumji – tas ir cits jautājums. (..) Visi mēģinājumi kaut kā iestellēties citās likumībās – davai, tagad dzīvosim šitā – nekad nav izdevušies. Un tad visvieglāk teikt – noslēpumainā krievu dvēsele… Ah, ko tur. Tādēļ es uzskatu, ka vajag atgriezties pie atskaites punkta.
Un tas būtu…
Man tas nepārprotami ir imperatora nogalināšana."